Kā vīrietim salauzt sirdi / Truša pēcnācēju modulis

2008. gada 23. aprīlis plkst. 14:07 kategorijā Bunney, Spriedelējieni | Skatīts 340 reizes

Virsraksts izklausās vispārēji raudulīgs, bet ir attiecināms tikai uz mani.

Es neesmu ļoti emocionāls cilvēks. Es principā sastāvu tikai no 2 jūtām – rēcu kā idiots vai arī vairoju naidu. Apskatoties kategoriju, kurā šis raksts ir noglabāts, gan jau sapratīsiet, ka nestāstīšu par to kā mani pametis kāds skuķis vai bumers saplīsis. Salīdzinājumā ar manu šodienas priekšpusdienu, tās (nosacīti) ir mazsvarīgas lietas.

Lasīt tālāk…

Mana Bloga Identitāte

2008. gada 22. aprīlis plkst. 14:41 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 93 reizes

Nombre vakar uzcepa rakstu atspoguļojot savus uzskatus par anonimitāti Latvijas blogosfērā. Nepatīk man šī visa linkošana no bloga uz blogu, kā arī izmaltas informācijas atgremošana, taču dažas pārdomas, kuras attiecinu tikai uz sevi, tomēr vēlējos piemetināt.

Ja daudzi uzskata, ka, lai efektīvi blogotu un piesaistītu pēc iespējas lielāku auditoriju, tev ir jāatklāj kas tu esi un ko dari, tādējādi veicinot iespēju citiem ar tevi identificēties, tad tam varu piekrist, BET ne pilnībā.

Lasīt tālāk…

Inflācija manā dzīvē

2008. gada 15. aprīlis plkst. 19:29 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 157 reizes

Daudzi, kas pazīst manu online personību zin, ka es mēdzu vaimanāt un cepties par visu sākot no inflācijas līdz pat valentīndienai. Šoreiz atkal par inflāciju. Šoreiz centīšos rakstīt reālistiski, tā kā, ja arī caur visu spiežas liela vaimana, uztverat to kā blakusefektu. Šis ir vienkāršs stāsts par vidusmēra cilvēku mūsdienu globalizācijas laikmetā.

Lasīt tālāk…

Sleepyhead

2008. gada 14. aprīlis plkst. 18:31 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 95 reizes

Dīkdieņi, naktsputni, miegamices… nezinu kā, lai īsti nosauc tos tipus, tai skaitā arī mani, kuri dienas gaišajā laikā nav īsti pieskaitāmi.

Es katru dienu sēžu darbā un jūtu, ka, lai gan masa līdz iestāde ir atripojusi, prāts vēl joprojām ir totāli atrubījies. Visa diena tāda kā migla un nepārtraukta atkārtošanās. Viss kust tādā kā automātā. Nekādas iedvesmas, motivācijas, gribas kaut ko saprast vai izdarīt. Atnāku mājās un tāda sajūta, ka būtu kokus gāzis. Pelēkā masa vēl joprojām pusmiglaina, bet konstrukcija nogurusi. Tā, ka gandrīz vai gulēt jāiet.

22:00 ir tas maģiskais skaitlis, kad pēkšņi viss mainās. Miegs ir aizmirsta lieta. Pēkšņi pelēkais paliek krāsains un rodas iedvesma kaut ko iesākt, bet tad pienāk pusnakts un laiks atslēgties, lai no rīta laicīgi pamostos uz miglas periodu.

Atguļos. It kā noguris. Domas skrien. Pēkšņi tiek paceltas augšā visas dienas neatrisinātās problēmas, izanalizētas no visām pusēm. Nāk prātā šķietami ģeniālas domas par to, ko darīt, lai uzlabotu visu iespējamo. Iešaujas garā kaudze domu par tēmām, kuras labprāt apspriestu blogā. Tāda sajūta, ka kāds manu veco paura Pentium II būtu uzdzinis līdz jaunāko Quad Core līmenim un tik dod klāt voltāžu, lai redzētu cik būšu spējīgs panest. Guļu, analizēju, funktierēju, spriedelēju. Tas parasti ievelkas kādu stundu vai divas. Un tad…čušš.

Pamostos no rīta. Domas tukšas. Neko no vakardienas vairs neatceros. Un, ja tomēr kāda kripata aizķērusies, tad tā liekas konkrēti bezjēdzīga. Atkal nav motivācijas domāt, darīt, eksistēt…

Un tā katru dienu…

Viscilvēcīgākā no visām īpašībām

2008. gada 4. aprīlis plkst. 16:21 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 151 reizes

Čārlzs Dārvins reiz teica: “Spēja nosarkt ir viscilvēcīgākā no visām cilvēka īpašībām”.

Nez ko šis pīpēja? Tikpat cilvēcīga kā vājprāts un caureja.

Lasīt tālāk…

Dzīve ir sīkumaina ielasmeita

2008. gada 2. aprīlis plkst. 16:25 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 181 reizes

Jā. Ielasmeita. Rakstīju tā, jo nevēlējos lamāties.

Cik reiz tā nav bijis, ka līdz ko liekas, ka viss ir oki, dzīve tev priekšā paveras kā pussavītusi ielasmeita. Tik paprovē uz mirkli iedomāties, ka viss ir labi, un uzreiz saņemsi rēķinu.

Es nerunāju par kaut kādiem major notikumiem vai neveiksmēm, bet gan vairāk par mazajiem ikdienas atgādinājumiem, ka cilvēks tāds sūds vien ir visā lielajā universa shēmā.

Daži to sauc par neveiklību, bet neveikls cilvēks aplaužas jebkurā vietā un jebkurā laikā, bet sīkumainā ielene tevi pabaksta tikai tad, kad patiešām nevajag un neder.

Kas gan būtu gvelzšana bez piemēriem? Stāstu iz dzīves.

Lasīt tālāk…

Senteeva Pavasaris

2008. gada 1. aprīlis plkst. 18:19 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 146 reizes

Njā. Domāju. Rakstīt vai ne, bet, ja jau pats ORBs savā jaunajā tematiskā mēneša akcijā uzprasās uz manām domām par pavasari, tad negods būtu neuzsprāgt.

Tātad, pavasaris. Pirmais siltais laiks gadā. Viss atmostas, sāk ziedēt un smaržot. Pietiks izpušķot.
Tātad, kas īsti ir pavasaris (pēc maniem pēdējo 2 dienu novērojumiem).

Lasīt tālāk…

Jefiņdiena

2008. gada 1. aprīlis plkst. 9:49 kategorijā :D, Spriedelējieni | Skatīts 81 reizes

Nu Ko. Mana otrā “mīļākā” diena aiz Valentīndienas ir klāt. Visi jefojas, prikolojas un ākstās.

Man patīk, ja šī diena iekrīt Weekendā, jo tad no liekajiem Jokpēteriem var vienkārši izvairīties. Daudz nevaimanāšu, tik pateikšu, ka, tāpat kā ar ļubestību, man nav vajadzīga īpaša diena kalendārā, kas man pasaka, ka šodien varu uzvesties kā konkrētais āksts. To es daru visās pārējās 364 dienās, bet ne šodien. Principa pēc.

Mans ierocis ir dzelzbetona mūlis un “profesionāla” attieksme. Ja kāds mani provē āzēt, es izliekos sašutis un šokēti prasu vai āzētājam nav nekādu ētikas normu un kauna sajūtas. Galu galā tak esam pieauguši cilvēki. Seko izbrīnīta seja un, reizēm, atvainošanās. Mans iekšējais asshoouls gardi nosmejas, bet āriene paliek naida režīmā.

Zināmā mērā, es arī citus ākstoju, taču atšķirībā no šīs dienas oficiālajiem atzīmētājiem, par to, ka tas ir nekas vairāk kā iesmērējiens, zinu tikai es. Ehh…gandarījums visai dienai + nākamreiz tiks 2reiz padomāts vai man vajag piesieties.

Kāpēc Es Blogoju…

2008. gada 31. marts plkst. 16:30 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 81 reizes

(Tiem, kas grib zināt)

Daļa varbūt zin, ka uzturu blogu arī ārpus šīs vietnes.
ORB.lv tikai pārpublicēju daļu savu rakstu, lai redzētu, ko saka pelēkā masa. Savu personīgo blogu rakstu, lai kontaktētos ar domubiedriem. Pieminu to, kas ir svarīgs man. Vienalga kādā jomā.

Latvijas blogosfēra un blogu pakalpojumu lapas satura ziņā ir kā diena pret nakti. Atsevišķi blogo tie (pēc maniem ieskatiem), kam tā ir vairāk vai mazāk sirdslieta. Publiskajos blogsaitos vairāk viss notiek pēc principa: Es kaut ko uzskricelēju, tātad esmu. Liela daļa iesviež kaut kādu bezjēgas YouTube klipu un gaida sajūsmu viļņus.

Uz tavu personīgo lapu parasti atkārtoti nāk tikai tie cilvēki, kam tiešām interesē ko tu raksti. Vairums ienāk vienreiz, apskatās un pazūd. Paliek tikai tie, kuri sevi ar tavu tekstu kaut kādā veidā identificē.

ORB, protams, arī ir cilvēki, kas kvalitatīvi raksta (es neapgalvoju, ka mani raksti ir kvalitatīvi), bet to ir gauži maz. Te viss pārsvarā balstās uz slaveno kvantitāti. It sevišķi, ja tavs sarakstītais tiek izcelts newsflashā vai TVNetā. Tas piesaista tautas uzmanību un savu piparu iemest gribas katram, toties, reti kurš gribēs tērēt savu laiku, lai uz kaut kurieni “aizsērfotu” un kādu nodirstu.

ORBā mani visi pazīst kā ļauno onkuli, kas visiem piesienas. Jap. Atzīstu. Bet, lai piesakās kaut viens kam to darīju nepamatoti. Arī šajā jomā privātās domu krātuves atšķiras. Ja ORBā aiz atriebības par tavu ļauno komentu tevi sulīgi nodirš, atsūta pāris vēstules un piecūko profila Shoutboxu, tad atvērtajā blogosfērā viss tiek risināts civilizēti. Kāds kaut ko izmet, pārējie argumentē par vai pret. Kā jau teicu, civilizēti.

Ne visiem ir entuziasms, vēlme, līdzekļi un/vai vajadzība veidot atsevišķu saiti, lai krātu savus domu graudus. Es to katrā ziņā nenožēloju. Izsakās retais, bet ja, tad pa tēmu. Apmeklējums (unikālie) mēnesī ir vairākkārt lielāks, kā ORB (Pat nezinu kamdēļ tādu godu esmu izpelnījies), RSS arī attīstās.

Uzskatu, ka savu esmu sasniedzis. Man ir savs mazais stūrītis, kurā valdu es. Katrs grib vietu zem saules un savu 15 minūšu slavu. Man labāk, lai tā saule ir mazāka un slava niecīgāka, bet ilgāka.

Vīrieši un kosmētika

2008. gada 27. marts plkst. 21:43 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 157 reizes

Daudzsološs virsraksts, ne?

Mans radītājs (tēvs nevis dievs) šodien ieveļas mājas un kā parasti sāk krāmēt ārā sapirkto pārtikas tīklu. Krāmējas, krāmējas un tad izvelk kaut kādu melnu, sintētisku somiņu ar rāvējslēdzēju. Sākumā domāju, ka disku ieliekamā soma. Šis prasa vai man nevajag. Es saku: “Do šu!”, bet pirms paspēju izstiept roku, no viņa puses sekoja vārds “kosmētikai”. Sekoja skaļi un gari smiekli no manas puses, līdz sapratu, ka viņš nejoko. “Laipni” atteicu un devos prom.

Sen jau garām tie laiki kad vīrieša tēls asociējās ar sasvīdušu, noaugušu mežstrādnieku, kas smirdošs katru vakaru ievēlās mājās, iekapāja labsajūtai un devās plīst. Mūsdienās klejo apkārt termins “metroseksuāls”. Tas skaitās vīrietis, kas ir vīrišķīgs, bet tajā pašā laikā sevi kopj ar kosmētiku, visādām tur procedūrām utt.

Lasīt tālāk…