Pametot acis uz zemāk atrodamo rakstu ir skaidrs, ka esmu bijis ļoti slinks. Ne attiecībā uz dzīvi, bet gan šo vietu, kuru mēdzu dēvēt par savām tīmekļa mājām. Ir pagājuši gandrīz 2 gadi kopš šeit esmu ko nopietnu darījis. Par to, lielākoties, jāpateicas darbam, jo, ja jau ir ko darīt, tad nav laika “niekoties” un rakstīt tā pat vien…

Par darbu es joprojām nevaru sūdzēties (kas ir tikai labi), taču esmu nolēmis dažu savā brīvā laika atkal atvēlēt šī nostūra uzturēšanai, līdz ar to klusums ir beidzies.

Biju viens no tiem (bet noteikti ne vienīgais), kura blogošanas ieradumus iznīcināja mikroblogošanas serviss, ko visi pazīstam kā Twitter. Es pat vispār nezinu vai Latvija blogosfērā bez dažiem izlecošajiem personāžiem vispār vēl kaut kas notiek. No vienas puses tas arī ir labi, jo, ja kāds šo vietni lasīs (un, brīnumainā kārtā, joprojām lasa), tad drīzāk dēļ tā, ka ir uzrakstīts kas interesants, nevis, lai aplūkotu, ko uzrakstījis viens no daudzajiem tīkla pļūtītājiem, kuram derētu nedaudz ieriebt.

Šajos 2 gados nekas būtisks nav mainījies, ja neskaita jaunu dzīves vietu un darba vietas (jā, daudzskaitlī). Iespējams, esmu palicis nedaudz apdomīgāks, taču tikai pavisam NEdaudz.

Plāns ir pavisam vienkāršs. Es šeit centīšos ik pa laikam ierakstīt ko tādu, kas man šķiet svarīgs, un ko pārējie arī (varbūt) varētu atzīt par vērtīgu. Gribi – lasi, ja negribi… Morālo ateju atstāšu Twitter ziņā un šeit vairāk koncentrēšos uz saturīgākām lietām.

Jāsaka, ka šī nav pirmā reizi, kad plānoju savas WordPress datubāzes rindas papildināt ar jauniem ierakstiem, taču līdz šim tas viss ir palicis tīri garīgā līmenī un to ūdeni jau vairs nesasmelšu. Varbūt šoreiz, ja jau esmu tik daudz uzrakstījis, kaut kas no tā visa arī sanāks. Neko regulāru nesolu, bet kurš gan regulāri lasa privātos blogus?

Katru jauno gadu cenšos sagaidīt nedaudz savādāk. Parasti šis “savādāk” aprobežojās ar lokācijas vietas variēsanu. Šogad, pirmo reizi, tā bija Rīga. Lai gan noprotams, ka tur devos 2010. gada gaidās, mana hidden agenda viennozīmīgi bija aplūkot Džeimsa Kamerona 3D veikumu. Papildus pabiju dažos Vecrīgas krogos un satiku perfekto sievieti. Ja šo vietu lasāt regulāri, tad pārsteigumi nav gaidāmi, ja nē – es esmu vulgārs un nepieklājīgs dīkdienis ar egoistisku un šauru skatu uz dzīvi. Skaidrojums tā, lai nebūtu asaras jābirdina. Nu tad tā…

Turp
Piedzīvojums sākās 30. decembrī ar došanos galvaspilsētas virzienā. Gandrīz 3 stundas, vienu avārijas situāciju un vairākus nepārdomātus bremzēšanas manevrus vēlāk ieripojām, balstoties uz vietējo nostāju, pasaules centrā. Pārtiku un vitāli nepieciešamos, promiliskos dzērienus ievākuši, ieradāmies kādā Brīvības ielas ēkā, lai tajā pavadītu nākamās 4 dienas. Pēc ierašanās (ap 18:00) bija plāns doties uz Avatar, taču, saprotamu iemeslu dēļ, visas biļetes bija izpārdotas. Forum Cinemas apmeklējums tika pārcelts uz nākamo rītu un tā vietā nolemts doties talkā pa Vecrīgas krogiem.

Krogi
Teikšu uzreiz, ka šī bija masīvākā (un praktiski vienīgā) vilšanās visa apmeklējuma laikā. Jāpiebilst, ka krogu apmeklējums lielpilsētā man bija jauns piedzīvojums un pielīdzināt to kādai Valmieras vai citas pilsētas iestādei laikam nebūtu korekti. Pulkstenis sita ap 23:00 un pirmais krogs, kurā mūsu 8 cilvēku banda ieripoja, bija Ļeņingrada. Par nožēlu būda bija pilna līdz augšai, tādēļ nolēmām doties tālāk, taču īsais iespaids liecināja, ka establišments ideāls, lai uzpildītu sevi ar vienu vai sešiem aliem, kārtīgi izdziedātos un izbļaustītos. Arī uz to brīdi tur esošais ģitāras koklētājs / dziedmanis likās tīri labs. Nesaprašanu izraisīja tikai fakts, ka, man neizprotamu iemeslu dēļ, uz dīvāna sēdēja divi mazi bērni.

Par nākamo galamērķi tika izvēlēts bārs “Aptieka”. Cilvēkiem, ka tur nav bijuši, esmu izstrādājis un ekstrahējis zinātnisku paskaidrojumu, kas liks šo vietu iztēloties mats matā. Tātad – ņemam jebkuru vidusmēra Rīgas publisko tualeti, tajā ievietojam pāris mazus galdus ar stikla virsmām, stūrī iemetam alus mucu un krogs gatavs. Saprotu, ka izklausās “aizraujoši”, taču šī vietas sterilums absolūti nelikās simpātisks. Kombinējam ar tumšu apgaismojumu, flīzēm un Piebalgas alu, kas pilnīgi noteikti nebija Piebalgas alus, un rezultāts ir vieta, kurā ilgāk par vienu alu uzturēties negribas. Tā arī darījām.

Nākamais upuris – Space Dog. ļoti patukšs un arī izteikti tumšs nostūris. Daudz vietas, kura visa bija brīva, tādēļ nolēmām doties tālāk.

Vakara kulminācija – Shot Cafe. Maz vietas, bezjēdzīgi skaļa mūzika un tumšs. Par tualetes poda vāku gan biju sajūsmā. Šķaidīts alus.

Es neesmu klubu karalis vai mega-hipster’u tusiņgājējs un krogi man vienmēr ir asociējušies ar feinu pasēdēšanu draugu vai svešu (nosacīti) cilvēku lokā, sarunām un, iespējams, nelielu padejošanu, taču ne ar pagraba tumsu, bezjēdzīgu troksni (mūziku), kas spiež blakussēdētājam bļaut sejā, kā arī suslainu un neadekvāti zemas kvalitātes alu. Vīlies devos mājup.

Avatar
Šeit nav jēgas gari izplūst – lieliski iztērēti 600 miljoni. 3D līmenis an brīžiem atkarināja muti. Diena un nakts, ja salīdzina ar pirmsfilmas treileriem. Pati filma bija tik laba cik biju gaidījis. Pietiekami daudz WOW momentu, jūtīgajiem arī līdz asarām sanāks. Visā visumā brauciena highlight’s.

Vecgada vakars
Standarta izklaides ar grādīgajiem dzērieniem + netipiski interesanti pavadītas stundas ar galda spēli “Alias”. Dēļ salūta uz centru nedevos. Skatījos tos sešus, kas bija pie mājas.

Perfektā sieviete
Ārkārtīgi skaļš izteikums, taču tas jāvērtē pēc konteksta. Mana konteksta. Man sieviete šķiet lieliska, ja tā prot tevi izklaidēt un liek tev justies labi viņas kompānijā. Šī bija visi 100% abos gadījumos. Iespējams gan, nedaudz savādāk kā līdz šīs rindas beigām varētu domāt.

Ir taču aizraujoši, ja pat krēsls uz kura šī sieviete sēž var justies kā raķešzinātnieks viņas klātbūtnē. Un ir neiedomājami izklaidējuši vērot kā viņa cenšas apstrīdēt vispār zināmus vēstures faktus ar frāzi “Nē! Tā nebija”. Pērles bira visu vakaru un nē, es nebiju vienīgais, kas bija ļoti patīkami pārsteigts. Ir taču lieliski, ja nav vajadzīgs koncerts vai filma, vai pat jebkāda veida talants, lai izklaidētu un līdz smieklu asarām novestu padsmit cilvēku kompāniju. Arī es turpmāk tādu lielisku emociju kā prieks vairs neizteikšu smejoties. Uztaisīšu nopietnu seju un vienkārši teikšu: “LOL!”

Summārijs
Kopumā šī jaunā gada sagaidīšana bija… kas savādāks. Brīžiem ļoti izklaidējoša, reizēm – vilšanos pilna. Viss, kas notiek ir labs, tādēļ nenožēloju pilnīgi neko, taču vienu atziņu gan Jums nodošu no šī visa: Silence, comfort and warm food is underrated!

Bija ikdienišķa diena, kad saņēmu kādu telefona zvanu ar jautājumu, vai varu līdzēt datorproblēmu jautājumā. “Protams” bija mana atbilde un steidzu pie zvanītāja. Portatīvā datora īpašnieks bija kāds kungs labākajos gados. Viņš paskaidroja, ka dators karoties īsu brīdi pēc sistēmas ielādes, kā arī zibatmiņas nonākšana datora USB ligzdās izraisa momentālu sistēmas sasalšanu. Spriedu, ka sasalšanas iemesls varētu sistēmas piesārņojumi, jo tā nav bijusi aiztikta 3 gadus. Domāts, darīts. Vienojāmies ar klientu par darba veikšanu, savācu dzelžus un devos mājās.

Pirmais, ko parasti daru tīrāmiem datoriem ir vīrusu čekošana, ko veicu Safe Modē. Man par izbrīnu – tā nevēlējās darboties, uz mikrosekundi uzmetot BSOD un atvadoties. Secināju, ka sistēmas faili bojāti trakāk kā domāju. Spēlējos ar domu palaist sfc /scannow, taču atminējos, ka sistēma ir praktiski nelietojama sasalšanas dēļ. Izlēmu par labu Repair install‘am, lai nenāktos glābt visus datus un skriet vēlreiz traucēt klientu, lai iegūtu pārējās programmatūras instalācijas diskus.

Pēc labojumu instalācijas veikšanas sistēmas Safe Mode režīms atkal sāka darboties un priecīgs devos pie darba, taču sāpīgi konstatēju, ka sistēma bija smagi parazitēta + USB atmiņas vēl joprojām slepkavoja sistēmu. Nolēmu par labu pilnai pārinstalācijai, protams, par to iepriekš brīdinot klientu un vienojoties par darba samaksu. Klients piekodināja saglabāt dokumentus, ko arī svinīgi apsolījos izdarīt (Uzmanību! Šis ir brīdis, kad viss aiziet pēcpusē).

Es, tikai un vienīgi es, savā varenajā aizmāršībā saglabāju visu lietotāju profilu my documents mapes un desktop saturu savā backup diskā. Papildus nočekoju arī cietā diska root direktoriju un visas ne sistēmas mapes, lai pārliecinātos, ka nekur nekas nestāv. Es tiešām neatceros vai es neaplūkoju vai pētot mapes neievēroju, bet biju palaidis garām visu lietotāju kopējo All Users profilu, kurā glabājas dokumenti, kas citiem lietotājiem vairāk pazīstami ar nosaukumu Shared Docs. Šī mape tad arī kļūs par šodienas varoni.

Kā jau minēju, tad saglabāju, manuprāt, visus datus un veicu pārinstalāciju. Šeit jāpiemin, ka tā nebija standarta pārinstalācija, jo noritēja laptop’a cietnī, taču pie mana datora. Kāpēc? Tādēļ, ka, surprise surprise, diskiekārta normāli nebija spējīga nolasīt nevienu disku un fleškas arī pie POST ekrāna varonīgi mācēja nokārt datoru, ja no tām tika veikts mēģinājums ielādēt kaut kādus datus.

Pēc pārinstalācijas savedu visu kārtībā, atgriezu saglabātos datus datorā, papildus, klientam ierakstot datu kopiju DVD matricā. Tas tā – ja nu kas.

Lai arī tas viss izklausās diezgan straight-forward, operējamais Fujitsu – Siemens portablis izcēlās ar maģisku gļuku daudzumu, kas visu procesu ievilka līdz 3:00 naktī.

Nākamajā rītā visu pārbaudīju vēlreiz un atgriezu datoru klientam.

Šodien, ap plkst. 11:00 saņēmu zvanu. Tas pats klients ar jautājumu: “Kur ir mani dati?” Paskaidroju, ka visu, ko saglabāju, var atrast uz darbavirsmas mapē “Saglabaatie dati”. Saņēmu paceltas balss skaidrojumu, ka tā ir tikai daļa datu. Centos atcerēties vai kko, iespējams, nepārkopēju, taču šādu atmiņu savā smadzeņpodā neatradu. Paskaidroju, ka iespējams daļa failu zuduši vīrusu tīrīšanas rezultātā un par to, ka esmu likvidējis inficētas datnes, es nevaru tikt saukts pie atbildības (es inficētus failus nešķiroju, bet visus, bez izņēmumiem, likvidēju), taču varu vēlreiz paņemt datoru un censties zudušos datus atgriezt. Tas, liekas, bija eļļas mucas metiens Jāņu ugunskurā, jo uz manu skaidrojumu jautājumi “kāpēc es spraužu batonus, jo mp3 faili nevar tikt inficēti ar vīrusiem” un “tā kā es darbojos Valmierā, tad tiks darīts viss, lai es šai pilsētā vairs nestrādātu”. Lieki piebilst, ka manā gurnu rajonā kļuva pavisam silti un vasarīgi. Bija skaidrs, ka esmu savārījis pamatīgas auzas, kas, visticamāk, novedīs pie smagas mēslu kaudzes pār manu galvu un potenciālu nākotnes klientu zuduma, ja datora īpašnieks savus solījumus piepildīs. Vēlreiz klientam piedāvāju savākt datoru vēlreiz un mēģināt atgūt zaudētos datus.

Tā arī tika darīts un ar šo problēmu tad arī nodarbojos visu šo dienu. Atgūšana bija, salīdzinoši, vienkārša, jo izburties cauri vairākiem tūkstošiem bilžu un dokumentu prasīja daudz vairāk laika un nervu. Rezultātā izdevās atgūt 70% – 80% datu un, manāmi sastresojies, devos pie klienta trešo reizi, lai atrādītu ko esmu varējis saglābt.

Šoreiz viss notika daudz mierīgākā tonī un es, pilnībā apjēgdams, ka neviens cits kā es pats nevar tikt vainots pie notikušā, atvainojos vēl vairākas reizes. Šaubos, ka tas kaut ko deva, taču pats sev iestāstīju, ka mēsli gadās visiem. Devos prom ar kārtējo atvainošanos un, pirms devos ārā pa durvīm, atgriezu klienta samaksāto naudu, pieminēdams, ka viņam par manām kļūdām nav jāmaksā.

Tas bija pirms aptuveni 2 stundām. Es ļoti ceru, ka man šim stāstam nebūs jāraksta turpinājums.

Škrobe
Vai es biju noguris un ne uzdevumu augstumos, jo visu dienu jau datoru biju ķimerējis, kā arī paralēli laboju vēl vienu; vai arī paļāvos uz to, ka visu esmu izdarījis atbilstoši savam prāta sarakstam. Es nezinu. Taču ir skaidrs, ka es pieļāvu ievērojamu kļūdu, kuru nedrīkstēja pieļaut. Nekādos apstākļos. Ja es būtu celtnieks, es būtu uzcēlis māju, ielicis vienu logu un pārējos + mēbeles sadzedzinājis.

Pieļauju, ka šis ir mans all-time biggest job related FAIL, jo visus 8+ gadus, kuros aktīvi ar visām šīm lietām nodarbojos un pelnu iztiku, neko pat tuvu tik traku nebiju atļāvies izveidot. -100 pašpaziņai, kā arī, pilnīgi noteikti, viens potenciālais pastāvīgais klients mazāk. Liekas, ka arī vēl joprojām nedaudz iekšas trīc.

Morāle
Klienta, tāpat kā arī jebkura cita cilvēka dati nav joka lieta, līdz ar to turpmāk:

• katra apkalpojamā datora cietā diska līdz 250GB (arī man nav unlimited storage) imidža saglabāšana back-up cietnī pirms nopietnām procedūrām, jo, kā šis stāsts parāda, ne vienmēr viss ko saglabā ir arī viss ko vajag saglabāt;
• papildus mājas lapā izvietotajai standarta atrunai par datiem, izveidošu mazas kvītis, kurās katrs klients varēs konkrēti norādīt kas no kurienes jāsaglabā un kādas procedūras tieši jāveic. Bez paraksta šī papīra apakšā datoram klāt neķeršos;
• piecreiz visu pārbaudīšu, jo, kā redzams, ar trīs reizēm ir par maz.

Atziņa
Vēlreiz skaidri vēlos pateikt, ka minētajā situācijā vainīgs biju tikai un vienīgi es, un klienta reakcija bija absolūti saprotama. “Katram reiz gadās neraža” šajā gadījumā neattaisno manis pieļautās kļūdas, jo lažas ir jālaiž privātajā, nevis profesionālajā dzīvē. Pamatīga mācība saņemta, tikai nožēlojami, ka tā nāca uz kāda cita rēķina.

Iespējams, navgudri šādas lietas publicēt, taču uzskatu, ka labāk, ja kāds, kas, iespējams, vēlas iegādāties manus pakalpojumus, par manām neveiksmēm uzzin no manis, nevis filtrē 5-reiz pārveidotus un dramatizētus tekstus no blakusstāvētāja uz lielveikala eskalatora.

Šodien saņēmu e-pastu no kāda sava līdzgaitnieka (lasi – cilvēks manos gados, kas dara to pašu ko es, tur pat kur es), kas vēlējās attīstīt sadarbību ar perspektīvu izveidot datortehnikas tirdzniecības / servisa uzņēmumu Valmierā. Es (pagaidām) atteicu. Paskaidrošu kāpēc.

Krīze iespējams ir iespēju laiks, taču, manuprāt ne Valmierā IT nozarē, jo tā šeit ir pārsātināta. Daži uzņēmumi sākoties smagākiem laikiem un apgrozījuma kritumam aizgāja pa burbuli (tai skaitā tas, no kura aizgāju es), bet tie, kas palika, turpina un turpinās vārīties savā sulā apkalpojot vietējās iestādes un dzīvojot uz jau noslēgtiem ilggadējiem līgumiem.

Vairumnieki nevienam jaunajam uzņēmumam kredītlīnijas vairs neizsniedz un nezinu, kas ir jādara, lai mūsdienās bankā kredītu dabūtu, līdz ar to ir jābūt kaudzei privāto uzkrājumu vai investoru, ja vispār vēlas kaut ko sākt. Man naudas aizņēmumi kā suga nepatīk, jo vienreizēja spekulācija uz veiksmi nav tā vērta, lai, iespējams, visu atlikušo dzīvi pavadītu kādam atmaksājot parādus.

Es Valmierā vienā vai otrā veidā pa IT maisos jau 6 gadus un ir nākusi apgaismība, ka tīri uz datoriem un to apkalpošanu nekāda dižā dzīvošana nesanāk. Šeit viss jau ir ticis sakārtots labu laiku atpakaļ un visas nepieciešamās nišas ir aizsistas: vai tie būtu kases aparāti, datortīkli vai biroja tehnika. Cenas IT precēm ir nesaprotami augstas, taču jauns ienācējs tirgū neko labāku piedāvāt nevar dēļ vairumnieku augstajām sākotnējām likmēm.

Ar datoru remontu tādi, kaut cik lietas pārzinoši indivīdi, kā es var piepelnīties, taču kā pamatienākumu avots Valmierā tas neder. Ne pa velti visas gaišās galvas pēc skolas pabeigšanas pazūd Rīgas virzienā. Es pašlaik šo variantu turu uz “ļoti nevēlos, bet varbūt nāksies” rezerves soliņa.

Kā papildus faktors jāmin arī, sauksim viņus par “haltūristiem”, kas, it īpaši datoru jomā, atrodami uz katra stūra. Dienas beigās klientam neinteresē vai viņa datoru saved kārtībā Ģirts, kas šādas lietas devies mācīties skolā, apguvis sertificējoties un no sava darba maksā nodokļus, vai kaimiņu Janka, kas fiksi uzmet piratizēto (zinu, ka šāda vārda nav) Kašperovski, iznīcina trojāni un aiziet mājās sekas nelikvidējis. Lielāko daļu klientu neinteresē kas, kur un kā ir darīts. Ja “gļuks” ir likvidēts un atkal var ieiet “draugos”, tad sirds ir vietā un jautājumu nav. Un ir taču tikai loģiski, ka šādos gadījumos priekšroka tiks dota Jankam, kas visu sariktēja pa piecīti, nevis Ģirtam, kurš par to vēlas saņemt vairāk.

Es, protams, nekādīgi nevēlos apgalvot, ka neoficiālie darboņi no sava darāmā saprot mazāk kā oficiāli strādājošie. Tas laikam ir garastāvokļa jautājums. Ja es savas individuālās gaitas uzsāktu tagad un nevis pirms gandrīz gada, ļoti iespējams, ka arī es uzspļautu likumībai un pirmajā vietā liktu izdzīvošanu. Toreiz vēl likās, ka viss būs rožaini, tādēļ šādas domas pat prātā nenāca.

Ļoti iespējams, ka viss šis kārtējais dvēseles teksts izklausās gaužām savaimanāts un raudulīgs, taču tas ir tikai pašreizējās situācijas atspoguļojums. Galvenais, nevajag pārprast, jo plinti krūmos mest es netaisos. Esmu reālists (optimists ar informāciju) un uz brīnumiem no tukša gaisa neceru, tādēļ sev tīkamajos veidos turpinu par sevi atgādināt. Neilgajā individuālās aktivitātes laikā esmu ieguvis klientus, kas manus pakalpojumus izmantojuši vairākkārt. Šis fakts manī mudina domu, ka kaut ko tomēr daru pareizi un šie cilvēki manu servisu izmantos arī turpmāk. Iespējams, tiem pievienosies vēl kāds.

Būtībā, viss, ko ar šo garo penteri vēlējos pateikt ir – daudziem tagad nav viegli un tā vēl kādu laiku būs. Neatkarīgi vai esi datortehniķis, ierēdnis, skolotājs, ārsts vai dārzeņu tirgotājs centrāltirgū – auzas ir visiem, bet kaut kā jau mēs izķepurosimies. Veiksmi.

Aplūkojot piedāvāto sortimentu bija skaidrs, ka nederēs arī tipiskie risinājumi ar ATi reference cooleriem. Tādu jau iepazinu ar HD2900 Pro un putekļu sūcējam līdzīgās skaņās ikdienā klausīties nevēlējos. Tamdēļ arī savulaik 2900-tajam mainīju dzesi.

Acs krita uz Sapphire Radeon HD4870 512MB versiju ar custom dzesi, kas izskatījās pietiekami nopietna, lai mani pārliecinātu. Arī pats propellers radīja iespaidu, ka, ņemot vērā tā lielāko izmēru salīdzinot ar reference dzesēm, tas būs klusāks. Dzelzis nolemts. Meklējam izdevīgāko cenu.

Meklēšanas brīdī lētākā karte Latvijā maksāja ap 200 Ls, tādēļ, pēc izlgākas meklēšanas, jau sāku samierināties ar domu, ka nav lemts, līdz nejauši uzskrēju Pixmania.com akcijas piedāvājumam, kas solījās man karti atdot un atvest par 145 Ls. Neskaitāmas reizes pārbaudīju visu kartes specifikāciju, jo kaut kā negribējās ticēt, ka par salīdzinošu svietsmaizi savā īpašumā varu iegūt šādas klases monstru ar nestandarta atvēsināšanas uzparikti. Beigās nospļāvos un svētdienas vakarā pasūtīju. Piektdien  8:00 kurjers ilgi gaidīto dzelzi pienesa man līdz durvīm.

Pēc neilgas prieka lēkmes, kas izvērtās kā mazas pirmklasnieces ķiķināšana un debīla smaidīšana, ķēros pie “integrēšanas”. 3 minūtes un lieta darīta. Uzmetu draiverus un sāku izvērtēt ieguvumus.

Pirmais, kas priecēja ir, ka beidzot varu izmantot ATi Overdrive un blakus nelikt ATiTool vai ATiTrayTools. Sāpe – Catalyst’am vienalga jāpalaižas startup’ā.

Otrais bonus, kā dēļ arī karti ņēmu, ir dzese. Pie 40% tā ir nedzirdama jeb, pareizāk sakot, klusāka par 2 12cm keisa faniem un Max Orb proča dzesi. Temperatūra turās patīkamu 47 grādu vēsumā un pie noslodzes ar nelielu clocku @ 785/1000MHz nepārsniedz 60 grādu robežu. Lieliski.

Trešais un galvenais prieks – performance. Lai gan nevaru izbaudīt kartes pilnīgo spēkjaudu, jo mans E6300 ar saviem uzdzītajiem 3,2 GHz manāmi netiek līdz notiekošajam, ātrdarbība ir burvīga. Ņid For Spid Anderkaver 1400×900 ar visu uz max un 6x AA – 55 – 85 kadri. Warhead Krīze ar gandrīz visu uz Enthusiast bez AA – ap 30 kadriem. Ļoti ticu, ka visu varētu uzgriezt uz max, taču procis netiek līdzi. Vienīgā sāpe, ka Rockstar visai geimeru pasaulei uzlicis sulīgu mīskto un tik ārkārtīgi nekvalitatīvi noportējis tik lielisku spēli. Vecais vai jaunais Radeons – šķirba nekāda. Bremzē vietām arī pie minimāliem settingiem. Shame On You!

Kopumā, lieliska karte, kas ir savu naudu vērta un savus uzdevumus godam pildīs vēl vismaz gadu.

P.S. Ja nu kādam vēl sagribās, tikko ieraudzīju, ka Metaleks’ā ir akcija un karte maksā tos pašu 145 Ls. Saite šeit.

Tikko atkal pašķirstot tīmekļa lapuses uzgāju blogu (nav svarīgi kādu). Dziļi, inteliģenti, filosofiski individuālistisku. Personība, kas noliedz elementārās domāšanas pamatprincipus un slēpjas aiz inteliģentiem terminiem un sarežģītām izteiksmes konstrukcijām.Ar elementāriem domāšanas pricipiem šoreiz jāsaprot mani. Tipisku vidusmēra latvieti ar vidēju (es vismaz tā domāju) intelektu. Es neesmu literāts un nemāku daiļi izteikties izmantojot aforismus, epitetus un deminutīvus, ja vien tie nenāk komplektā ar kādu lamu vārdu. Reizēm nesaprotu ko no manis grib. Tipisks savas vecuma grupas pārstāvis. Bet man ir labi.

Kāpēc to rakstu? Uzsita atmiņas. Gan jau katrs reiz skolā vai kur citur novērojis dažu “primātu” attieksmi pret “zubrīšiem”. Inteliģences nicināšana jaunības gados, liekas, ir visai normāla parādība, jo statuss apkārtējā sociālajā grupā ir svarīgāks par prāta spējām. Nu jau ir savādāk. Gudrajiem pieder pasaule un agrākie pārtiju karaļi ir segums uz veiksmes ielām. A Means To An End, tā teikt.

Palasot šo inteliģento (manuprāt) blogu, kurš vēl joprojām nav svarīgs, apzinājos, ka arī man reiz līdzīgas domas skraidīja galvā. Protams, ne tieši tādas, bet struktūrā atpazīstamas. Tāda pati sajūta pārņem pārlasot savus agrāk rakstītos skolas darbus vai šādus tādus vecā bloga ierakstus. Neticu, ka tā kādreiz esmu mācējis izteikties… kas tad arī noved pie domas formulējuma: Vai uz vecumu es palieku mentāli truls, vai arī sasniedzu jaunu apziņas un prāta spēju līmeni, tikai kuram pateicoties spēju apjēgt, ka, iespējams, manī agrāk bijusi ģenialitātes dzirkstele?

Atbildi nezinu. Secinājums viens. Es neesmu nekas īpašs… un citi arī ne. Bet katrs, liekas, savā veidā ir ģeniāls. Nianse slēpjas tik tajā vai par to zin tikai katrs pats, vai arī citi…

Obama vai Makkeins? Gada jautājums. Manas domas ir diezgan skaidras, it sevišķi, ja ņem vērā 4 faktorus:

Personība
Obamas kampaņu daudzi vērtē kā perfektu, kas, lielākoties, norakstāms uz viņa PR komandu. Kādu brīdi atpakaļ noskatījos vienu no viņa runām. Pārliecinoši un atklāti. Makkeins liekas nedaudz saraustīts un runas vidū mēdz apstāties it kā aizmirsis ko teikt.

Es abus kandidātus redzēju Leno un Lettermena šovos, kas, manuprāt, ir pietiekami, lai izveidotos viedoklis. Tā kā abi šovi ir ar humoristisku piesitienu, tad īpaši interesanti bija redzēt kādas būs reakcijas uz vadītāju humoristiskajām piezīmēm. Skaidra uzvara Obamas pusē, jo brīziem likās, ka viņš āzē mūs, nevis mēs viņu. Makkeina vienīgie humora izplūdumi bija par viņa vecumu. Arī pēc stāstījuma un “approachability” aspekta man Obama likās pārāks. Vai nu viņš māk labi notēlot, ka ir tips ar kuru varētu krogā izlakt kādu alu, vai patiešām tāds ir. Aktiermāksla jebkurā gadījumā jaunajam prezidentam par skādi nenāktu. Makkeins liekas vecmāmiņu un onkulīšu favorīts. Not really my cup of tea…

Plāni
Jaunas vai pārbaudītas vērtības? Svinēsim vai nosodīsim daudzveidību? Pāriet uz jaunu tīras enerģijas plānu vai saglabāt esošo, to nedaudz ierobežojot? Pusotra gada laikā izvākt visu karaspēku no Irākas vai iebrukt Irānā? Diezgan daudz jautājumu, kuru atbildes sniedz izpratni par attiecīgā kandidāta politiku. Ir vērts saglabāt un censties mainīt esošo situāciju, vai ir labāk visu pārkrāmēt no jauna?

Viceprezidenti
Baidens vai Peilina? Šim jautājumam es pieeju ar vienkāršāko iespējamo scenāriju, kas novedīs pie konfrontācijas ar attiecīgo personāžu – Kuru es gribētu redzēt kā prezidentu, ja ar jaunievēlēto kaut kas atgadītos? Personu ar pieredzi ārzemju politisko attiecību risināšanā, kuru pat neiedomājami notikumi nav atturējuši no iestāšanās par saviem uzskatiem? Vai labāk cilvēku, kas savas pārliecības maina atkarībā no vairākuma un parējo spiediena, kā arī pusi no laika nesaprot par ko runā? Obama ir salīdzinoši jauns, bet Makkeina ir 72 gadi. Balsojot par kandidātu ar šādu vecumu ir nopietni jāapdomā vai būs vēlme atbildēt par sekām, kas varētu rasties, ja Peilina nāktu pie varas. Brīžiem var padomāt, ka viņa un Bušs ir dvīņi.

Pirmās Lēdijas
Mišela Obama mani pārliecināja Džona Stjuarta šovā. Viņa laikam ir viena no tām, kuru var nosaukt par “stipru sievieti”. Zinoša un pašpārliecināta. Sindija Makkeina sabojāja iespaidu par sevi vakardienas Lerija Kinga šovā. Protams, apstrīdami, bet man viņas runa likās samākslota un tas nepārtrauktais viltīgais smaids meta atmiņā filmu scēnas, kurās šāda tipa kundzes pavēl noslepkavot galveno varoni. Neapšaubāmi pašpārliecināta sieviete, taču an likās, ka viņai vairāk iestājas par saviem, nevis valsts nodomiem.

Ikviena vēlēšanu kampaņa ir viena liela hameleonu rotaļa, kurā puse izteikto apgalvojumu neatbilst, kā arī lielākā daļa solījumu netiek izpildīti. Vienīgais uz ko var paļauties ir katra paša spēja caur milzīgajiem informācijas apjomiem izfiltrēt sev svarīgo informāciju par katru no kandidātiem kā cilvēku. Īstie nodomi parādīsies tikai labu laiku pēc vēlēšanām, tādēļ paļauties tikai un vienīgi uz aģitācijām būtu nekorekti. Apdedzināties var ar abiem kandidātiem, bet tikpat labi viens no viņiem mūs var izvilkt no pēdējo gadu lielākās ķēpas.

Ja man būtu jāvēl, es izvēlētos Obamu. Kāpēc? Manī ir pārliecība, ka viņš zin ko dara un ir sev nostādījis konkrētus mērķus. Makkeins runā par izglītību, darba vietu nodrošināšanu un veselības aprūpi, taču reti min konkrētus piemērus tam, kā viņš to visu taisās panākt. I Vote For Change.

Šie ir mani divi centi jau šodien, jo rīt par to rakstīs visa pasaule. Gada interesantākā diena ir sākusies!

http://www.youtube.com/watch?v=QI4InSrpUlw&eurl=http://www.urlas.lv/
http://www.youtube.com/watch?v=seh6cU-Jq0Y
http://www.youtube.com/watch?v=mCs60w7-ZPI&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=NAiIaYmEqHc&feature=related

Video nummur 1 lieliski parāda, kas notiek, ja senči nedara savu darbu, un kāda pēc tam ir bērna (cik sapratu, tam puņķim ir tikai 14 gadi) attieksme. Ja es zinu, ka savas mātes klātbūtnē, kur nu vēl viņai, veltīšu kādu sulīgo frāzi ala ^%&^% #$())#(@ @@&$#*)@_(%, tad šitam mazajam kverplim trūkst absolūti jebkāda cieņa pret savu radītāju. Protams, asas vārdu pārmaiņas gadās, bet ne jau nu līdz šādām galējībām. Neliels respekts jau tomēr ir, ja jau sāka bimbāt kā ciema krancis līdz ko atrāvās pirmo tesienu pa žokli.

Video nummur 2 ir katra jaunieša augstākā pilotāža. Visi dzer un tie, kas saka, ka to nedara, droši kapā vēl divreiz trakāk. Esmu saticis cilvēkus, kas nelok un, visu cieņu, paklanos Jūsu priekšā, bet tādi “draugi”, kas dzirda citus sava prieka pēc ar frāzēm ala “kas tu mani necieni?” būtu momentā jāliek pie sienas un pudeli rektālajā atverē (labākajā gadījumā). Esmu dzēris, esmu pūtis, bet ne jau dēļ tā, ka mani kāds dzirdīja. Mērs ir jāatrod un tad nekad vairs jānesatiek, bet šitādi makslīgie razkačātāji ir jāslāna. Pietiekoši daudz ir dzirdēts, ka kāds šādā veidā razindējas un atstiepj galus.

Video nummur 3 ir redzēta aina arī šajā galā. Atliek tik atsaukt atmiņā manu šā gada rakstu, kuru ORBā nosaucu “Pavasaris – pirmā pāļa laiks“. Šoreiz gan vērojam zinību dienas aktivitātes, taču princips tas pats. Lupatā esošu, caur kājām skrejošu, pudeli ar mātes krūti sajaucošu zvēru dārzu un soliņiem var atrast jebkurā gadalaikā. Zināšanām nav nozīmes, visu izšķir slāpes.

Video nummur 4. Nu te gan ar kāju pa rīkli vecākiem. Šito redzot man vienkārši sašuta seja. Tāds maz pipars, bet ber kā URLU akadēmiju pabeidzis. Es pat pusi to tekstu nezināju.

Ko es ar šo visu vēlējos pateikt. Bērni ir atbildība, nevis zivis akvārijā, uz kurām var ik pa laikam paskatīties un arī reizēm aizmirst pabarot. Pirms veic pasākumus, lai radītu pēcnācējus, vajadzētu pakruķīt ķobi un NOPIETNI apdomāt vai patreiz tiešām ir īstais brīdis, lai to darītu. Protams, apdzēries Stasiks no kaimiņpagalma jau par to nedomās, kad būs norāvis pārpāli un gribēs kniebties, taču uzskatu, ka ir arī pietiekami daudz domājošu indivīdu šai banānrepublikā.

Vēlos uzsvērt, ka nevienā no klipiem kā vienīgo vainigo var izcelt bērnu. Gēni ietekmē visu, tācu nebūt ne mazāka nozīme ir tam, kā mūs audzina, un vai vispār, vecāki. Ne visu var iemācīt ar spēku, taču ikmēneša pelnīts tesiens pa sēžamekstremitāti nevienam vēl ļauna nav nodarījis. Labāk reizi par daudz, nekā par maz. Un nē, es neslavēju vardarbību.

Manuprāt, svarīga ir vecāku pieeja sīčiem un sevis kā drauga, nevis skolotāja, nostādīšana. Veselīga komunikācija starp tevi un tavām atvasēm nekad nenāks par sliktu un, lai gan pienāks brīdis kad tavu, kā vecāka, viedokli vērtēs zemāk kā tualetes podu, zemapziņā tas vienalga tiks ņemts verā (tas iz pieredzes).

Īsā morāle – ja tev reiz ir bērni, tad AUDZINI viņus, nevis ļauj ganīties kā trakām govīm mežmalā.

Sāk, kā vienmēr, lielie, un tad mazie blogi visu atreferē ar savu noti klāt. Pieņemu, ka tam nav nekāda sakara ar to, ka kādu tiešām kasa, ka notiek. Kāds vienkārši grib būt Google’s Bitch. Tā ir tagad ir visu to slāvu šaizi, un tas pats bija ar to pseidoreferendumu. Visi skaļi dziedāja kā nu nāks jauni laiki un viss mainīsies. Politiķi liks biksēs, jo tauta būs nosūtījusi viennozīmīgu ziņu. Man nāca smiekli. Visi aicināja iet un balsot “PAR”, lai beidzot tauta tiktu atkal pie varas. Lieki piebilst, ka es tai balsošanas būdai pat tuvumā nerādījos. Kāds no Jums, cienījamie pareizības sludinātāji, tos grozījumus vispār izlasīja jeb smadzeņpodam pietika ar tekstu: “Atlaist Saeimu”? Good for you.

Cik marinētam jābūt, lai domātu, ka tava balss šajā, ak, tik godīgā valstī kaut ko mainīs. Visu banānrepubliku diriģē 3 – 5 figūras un pārējie ir tikai statisti. Ūūū…jā – sazvērestības teorijas. Atverat acis brīvības cīnītāji. Manas “patriotiskās jūtas” pret šo iekārtu jau sen ir izgaisušas nebūtībā un aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas no šejienes vienkārši aiztīties. Arī citur “demokrātija” ir vairs tikai vārds ko pamest naivajam pūlim kā pusgrauztu kaulu, taču attieksme pret tevi kā personu, manuprāt, ir cilvēcīgāka.

5 no 8 šorīta Google Readera ierakstiem bija par Gruziju. Tādēļ arī šāda reakcija. Sākšu ravēt RSS sarakstu. Brēcējportālu “komentētājiem” palūgšu iedzert indi un pievērt pāksti. Pārējie laipni aicināti necenzēti izteikties.

No laika gala neesmu cietis žmogus un slīmestus:

• slīmesti – uzskata, ka ir labāki par citiem un nav pakļauti vispārpieņemtajām normām kad iet runa par piķa mešanu kopīgam pasākumam, vai arī uzrodas uz pasākuma kulmināciju, ar pusdzertu alus pudeli rokās, un vakara gaitā turpina patērēt citu sagādātos labumus;
• žmogi – uzskata, ka tādu sīkumu, kā kādas lietas pievešana vai darbs ārpus noteiktā darba laika ir brīvprātīgas rīcības un tiek veiktas “aiz labas sirds”, un, līdz ar to, nav finansiāli jāatlīdzina, jo… es taču galu gaļā esmu labs cilvēks.

Patreiz vēl šāda veida eskapādes klusībā pieciešu, izsakot vispārējas un nekonkretizēti asas piezīmes, taču, balstoties uz fakta, ka sabiedrības bezkaunība tikai palielinās, pieņemu, ka drīz būšu spiests vienkārši “nagļakā” iekasēt un tikai tad rīkoties.

Protams, nav runa par milzīgām summām, kuras vienmēr ņemu pirms darba, taču, kā jau tautā saka: “puslitru nekrāsi – pie mucas netiksi”. Ja paskaita visus tos sīkos “mīlestības darbus”, tad smagi jāsāk domāt no kuras vietas man galva aug. Par to naudu, kuru teorētiski esmu nopelnījis, man sen jau portablis būtu sanācis.

Atgriežoties pie augstāk minētajiem kapeikraušu veidiem, pieminēšu vēlvienu, ko dēvēju ebreju tautas alternatīvajā nosaukumā. Pie tiem pieskaitu arī sevi, jo vienmēr apdomāju ko pirkšu un vai to patiesi vajag. Pēc tam notiek lielā cenu salīdzināšana, un tikai tad – iegāde. Pārtikas jomā sākumā acis tiek mestas uz akcijām un tikai tad uz pārējo. Šajos “treknajos gados” pieļauju, ka esmu diezgan biezā kompānijā, ko pierāda arī nesen lasītie statistikas dati. Pirkšanas paradumi ir mainījušies.

Personīgās finanses ir jātērē apzinīgi un pārdomāti, taču tas nenozīmē, ka var tēlot anālu zaldātu un nemaksāt saviem padotajiem par brīvajā laikā uzņēmuma labā paveikto darbu, kā arī izcelties ar driftošanu uz citu (reizēm pat labu draugu) rēķina.

Atkal atklājas, ka nauda ir visa ļaunuma sakne un dzīvot meža vidū būtu vislabāk gan nerviem, gan sirdsmieram…