Valmiera nav gluži sakarīgu izklaides un atpūtas vietu galvaspilsēta. Lai gan ir gan klubi, gan bāri, liela daļa šo vietu tomēr paredzētas kontingentam, kuru es savā brīvajā laikā noteikti nevēlos redzēt, kur nu vēl sastapt, tādēļ kā visai pozitīva vēsma pirms dažām nedēļām pašā Gaujas krastā pie pilsētas centrālā tilta atvērās tējas krogs “Laipni kungi”, kas, no pirmā acu uzmetiena, šķiet lieliska studentu un citu ar saprātu apveltītu būtņu atpūtas vieta.

Location, location, location…
Atrašanās vietu grūti būtu izvēlēties ideālāku. Upes krasts, kas, lai gan atrodas pilsētas centrā, tomēr sniedz nelielu ilūziju, ka vairs neatrodies betona džungļos, bet gan mazā ciemata krogā, kur katru sagaida kā savējo. Sēdi iekšā vai sēdi ārā pie stumbra galda. Labi ir abējādi.

Interjers / Atmosfēra
Koks. Tikai. Galdi, krēsli un Jenga. Viss no koka. Kopumā ieturēts vecmodīgs stils, kas man ļoti iet pie sirds, jo neatgādina kārtējo hipsteru perēkli. Māla kauss uz koka galda un pēcpuse uz linu maisa – ko vēl var vēlēties?
Atmosfēra ir visai labi realizēta, jo, kad jau pirmo reizi iegāju atvēlētajās telpās, likās, ka esmu ieradies pie seniem draugiem, nevis pielaizīta bārmeņa un vietējām padauzām. Fascinējošs fakts – tualetē mūzika ir savādāka kā kopējā telpā.

Cenas / Piedāvājums
Kaut kad jau bija jāsāk arī nedaudz kritizēt. Pieminēšu gan uzreiz, ka mani orgāni šai iestādē pagaidām nav izbaudījuši neko citu kā tikai alu, alu, alu un ķiploku grauzdiņus.  Alus cena priekš Valmieras, manuprāt, ir nedaudz par šerpu, jo sastāda 1,30 Ls par 0,5 L. Jāpiezīmē gan, ka alus nav tipiskais Cēsinieks, kas pēc 30 minūtēm jāiet aiz stūra atgremot. Tiek pasniegts Valmiermuižas nefiltrētais. Šeit gan arī piezīmēšu, ka absolūti neesmu Valmiermuižas alus cienītājs, jo reti kurš alus man liekas tik ļoti neatbilstošs savai cenai kā šis. Dzert var, bet veikalā ne mūžam nepirktu.
No sērijas “viena tante teica” varu piemetināt, kas tiku informēts, ka šādas alus cenas (1,30 Ls – 0,5L un 2,50 Ls – 1L) tiekot turētas, lai atturētu lacējus, kapeikprasītājus un citu nevēlamo kontingentu, taču, manuprāt, tas nav īsti pareizais piegājiens kā šo problēmu risināt, jo rezultātā cieš arī “labie klienti”. Cenu filtra vietā procesu varētu vienkāršot ar krogmeistara seju filtru, kas atkarībā no apmeklētāja stāvokļa/paskata varētu lietot 2 frāzes: “Laipni lūgti” vai arī “Slēgtais vakars”.
Ķiploku grauzdiņi šajā iestādē bija kosmiski. 1,20 Ls par masīvu bļodu, kura gan lielajā kompānijā pazuda nemanot, taču tomēr atstāja vareni patīkamu garšas sensāciju.
Protams, “Trīs kungi” piedāvā ne tikai iealkoholizēt, bet arī padzert tēju (kas gan to no nosaukuma varēja noprast?) un kaut ko ieēst. Daudzveidība gan nav liela, bet tā kā tas nav ne bārs, ne ēdnīca, tad varētu teikt, ka ir trāpīts tieši uz zelta vidusceļa.

Ieteikumi
Protams, absolūti subjektīvi. Es silti iesaku paplašināt alus piedāvājumu no viena līdz vismaz diviem.  Iespējams jau, ka esmu dikts izdzimtenis ar kreisām garšas kārpiņām, bet, ja man būtu izvēle, es dzertu to otru, ne Valmiermuižas brūvējumu. Brenguļi ir turpat blakus un biju diezgan pārsteigts kad uzzināju, ka šo, izcilo prieka radīšanas meistarstiķi nav iespējams iegādāties. Viens tematiskais vakars noteikti nav pietiekams.
Papildus, arī cenu politika alus ziņā, iespējams, būtu pārdomājama, jo, ja arī strādājošs cilvēks divreiz nedomās par 1,30 Ls iztērēšanu labā atmosfērā, tad 1. kursa students, kas kasa naudu bundžai ar Šprotēm, gan padomās trīsreiz vai nākt šeit, vai tomēr iet uz nepatīkamāku, bet tomēr lētāku vietu.

Verdikts
Visumā, cepuri nost iestādes radītājiem gan par realizāciju, gan vispārējo atmosfēru un apkalpošanas kvalitāti. Noteikti tur iegriezīšos vēl un jebkuram vietējam un iebraucējam noteikti iesaku tur aiziet vismaz vienreiz (ja vien neesi skūts atsaldenis ar benzīna ostītāja ģīmi), jo pašlaik šis noteikti ir Valmieras labākais alus (un citu lietu, bet, galvenokārt, alus) baudīšanas establišments.

Tikko esmu atgriezies no sava pirmā skrējiena pa Valmieras ielām šogad. Izcils vakars, izcils dabas aromāts un izcila noskaņa. Šis ir neliels atskaites punkts man, lai arī vēl pēc gadiem atcerētos, ka tas ir to vērts. Šī ir piezīme no sērijas “kamēr vēl svaigi atmiņā”, tādēļ šo rakstot sēžu slapjš un laimīgi saguris.

Pāris noteworthy piezīmes:

• Skriet bija aizdomīgi viegli. Ieturēju to pašu 3 kilometru tradīciju kā pagājušajā gadā. Bet nebiju ne aizelsies, ne gribēju mirt. Vai nu jāvelk sakarības ar to, ka pirms aptuveni mēneša jau dažas reizes ārā skrēju, vai ar to, ka arī pa ziemu reizēm paskrēju zālē, kas smagi sūkāja bai-ze-vej;
• Pirmo reizi redzēju skrējēju, kas skrien tajā pašā laikā kad es. Divreiz;
• Nesaprotu kādēļ, bet svila pēdas;
• Picu ēst dažas stundas pirms skriešanas – bad idea;
• Jāsit sev pa seju, ka šodien tikai pirmo dienu izlēmu iziet paskriet šeit. Gribu jau atkal;
• Kādu brīdi sevi atkal jāpieradina un tad vajadzētu riskēt skriet vairāk;
• No rītiem noteikti nesākšu skriet. Miegs tomēr ir varenāks kā veselība. Un vakaram ir savs šarms.

Ja Tu šo lasi, tad nelasi, bet ej pēc botēm, tupelēm vai koka kalašām un sāc skraidīt apkārt. 22 gadus biju skeptiķis šajā jautājumā, lielākoties dēl savas dzimtās skolas kreisās sporta audzināšanas, taču tagad esmu ticīgais.

Skatījos tumsā un ieraudzīju gaismu. Nu labi, tumšs vēl nebija. Bet tāpat feini.

Katru jauno gadu cenšos sagaidīt nedaudz savādāk. Parasti šis “savādāk” aprobežojās ar lokācijas vietas variēsanu. Šogad, pirmo reizi, tā bija Rīga. Lai gan noprotams, ka tur devos 2010. gada gaidās, mana hidden agenda viennozīmīgi bija aplūkot Džeimsa Kamerona 3D veikumu. Papildus pabiju dažos Vecrīgas krogos un satiku perfekto sievieti. Ja šo vietu lasāt regulāri, tad pārsteigumi nav gaidāmi, ja nē – es esmu vulgārs un nepieklājīgs dīkdienis ar egoistisku un šauru skatu uz dzīvi. Skaidrojums tā, lai nebūtu asaras jābirdina. Nu tad tā…

Turp
Piedzīvojums sākās 30. decembrī ar došanos galvaspilsētas virzienā. Gandrīz 3 stundas, vienu avārijas situāciju un vairākus nepārdomātus bremzēšanas manevrus vēlāk ieripojām, balstoties uz vietējo nostāju, pasaules centrā. Pārtiku un vitāli nepieciešamos, promiliskos dzērienus ievākuši, ieradāmies kādā Brīvības ielas ēkā, lai tajā pavadītu nākamās 4 dienas. Pēc ierašanās (ap 18:00) bija plāns doties uz Avatar, taču, saprotamu iemeslu dēļ, visas biļetes bija izpārdotas. Forum Cinemas apmeklējums tika pārcelts uz nākamo rītu un tā vietā nolemts doties talkā pa Vecrīgas krogiem.

Krogi
Teikšu uzreiz, ka šī bija masīvākā (un praktiski vienīgā) vilšanās visa apmeklējuma laikā. Jāpiebilst, ka krogu apmeklējums lielpilsētā man bija jauns piedzīvojums un pielīdzināt to kādai Valmieras vai citas pilsētas iestādei laikam nebūtu korekti. Pulkstenis sita ap 23:00 un pirmais krogs, kurā mūsu 8 cilvēku banda ieripoja, bija Ļeņingrada. Par nožēlu būda bija pilna līdz augšai, tādēļ nolēmām doties tālāk, taču īsais iespaids liecināja, ka establišments ideāls, lai uzpildītu sevi ar vienu vai sešiem aliem, kārtīgi izdziedātos un izbļaustītos. Arī uz to brīdi tur esošais ģitāras koklētājs / dziedmanis likās tīri labs. Nesaprašanu izraisīja tikai fakts, ka, man neizprotamu iemeslu dēļ, uz dīvāna sēdēja divi mazi bērni.

Par nākamo galamērķi tika izvēlēts bārs “Aptieka”. Cilvēkiem, ka tur nav bijuši, esmu izstrādājis un ekstrahējis zinātnisku paskaidrojumu, kas liks šo vietu iztēloties mats matā. Tātad – ņemam jebkuru vidusmēra Rīgas publisko tualeti, tajā ievietojam pāris mazus galdus ar stikla virsmām, stūrī iemetam alus mucu un krogs gatavs. Saprotu, ka izklausās “aizraujoši”, taču šī vietas sterilums absolūti nelikās simpātisks. Kombinējam ar tumšu apgaismojumu, flīzēm un Piebalgas alu, kas pilnīgi noteikti nebija Piebalgas alus, un rezultāts ir vieta, kurā ilgāk par vienu alu uzturēties negribas. Tā arī darījām.

Nākamais upuris – Space Dog. ļoti patukšs un arī izteikti tumšs nostūris. Daudz vietas, kura visa bija brīva, tādēļ nolēmām doties tālāk.

Vakara kulminācija – Shot Cafe. Maz vietas, bezjēdzīgi skaļa mūzika un tumšs. Par tualetes poda vāku gan biju sajūsmā. Šķaidīts alus.

Es neesmu klubu karalis vai mega-hipster’u tusiņgājējs un krogi man vienmēr ir asociējušies ar feinu pasēdēšanu draugu vai svešu (nosacīti) cilvēku lokā, sarunām un, iespējams, nelielu padejošanu, taču ne ar pagraba tumsu, bezjēdzīgu troksni (mūziku), kas spiež blakussēdētājam bļaut sejā, kā arī suslainu un neadekvāti zemas kvalitātes alu. Vīlies devos mājup.

Avatar
Šeit nav jēgas gari izplūst – lieliski iztērēti 600 miljoni. 3D līmenis an brīžiem atkarināja muti. Diena un nakts, ja salīdzina ar pirmsfilmas treileriem. Pati filma bija tik laba cik biju gaidījis. Pietiekami daudz WOW momentu, jūtīgajiem arī līdz asarām sanāks. Visā visumā brauciena highlight’s.

Vecgada vakars
Standarta izklaides ar grādīgajiem dzērieniem + netipiski interesanti pavadītas stundas ar galda spēli “Alias”. Dēļ salūta uz centru nedevos. Skatījos tos sešus, kas bija pie mājas.

Perfektā sieviete
Ārkārtīgi skaļš izteikums, taču tas jāvērtē pēc konteksta. Mana konteksta. Man sieviete šķiet lieliska, ja tā prot tevi izklaidēt un liek tev justies labi viņas kompānijā. Šī bija visi 100% abos gadījumos. Iespējams gan, nedaudz savādāk kā līdz šīs rindas beigām varētu domāt.

Ir taču aizraujoši, ja pat krēsls uz kura šī sieviete sēž var justies kā raķešzinātnieks viņas klātbūtnē. Un ir neiedomājami izklaidējuši vērot kā viņa cenšas apstrīdēt vispār zināmus vēstures faktus ar frāzi “Nē! Tā nebija”. Pērles bira visu vakaru un nē, es nebiju vienīgais, kas bija ļoti patīkami pārsteigts. Ir taču lieliski, ja nav vajadzīgs koncerts vai filma, vai pat jebkāda veida talants, lai izklaidētu un līdz smieklu asarām novestu padsmit cilvēku kompāniju. Arī es turpmāk tādu lielisku emociju kā prieks vairs neizteikšu smejoties. Uztaisīšu nopietnu seju un vienkārši teikšu: “LOL!”

Summārijs
Kopumā šī jaunā gada sagaidīšana bija… kas savādāks. Brīžiem ļoti izklaidējoša, reizēm – vilšanos pilna. Viss, kas notiek ir labs, tādēļ nenožēloju pilnīgi neko, taču vienu atziņu gan Jums nodošu no šī visa: Silence, comfort and warm food is underrated!

Nu jau vairākus gadus Valkā notiek internacionāls (teorētiski) rock mūzikas festivāls ar nosaukumu Borderrock. Salasās vairākas Latvijas un Igaunijas grupas un laiž vaļā ģitārārprātu. Aiz skatuves tiek uzslietas DJ teltis, kurās jaunie tuc-mūzikas kapātāji var izkratīt kājas pie vinila, cd un digitālo audio failu licējiem.

Esmu bijis uz pirmajiem diviem Borderrockiem un tad vairs negāju, jo toreizējie pasākumi likās stipri atšķirīgi no tā ko redzēju vakardien. For your convenience izteikšu pāris lietas, kas man likās labas.

Maz tautas
Protams, organizatoriem to ļoti negribas dzirdēt, taču, manuprāt, tas bija pluss. Bija ieradušies tikai tie, kas tiešām brauca dēļ festa, nevis, lai izšķaidītu kādu mūli un aizlietu seju. Protams, tauta dzēra, bet miermīlīgi. Visu laiku bija tāda patīkama kopīguma sajūta, ka ir sanākuši ļaudis, lai patīkami izklaidētos nevis pieārdītu pamali ar vājprātu.

Apsardze
Kārtības nodrošināšana patiešām bija līmenī. Kāds apsargs vienmer bija redzamības lokā. Tas, ka vīri datbu darīja godam bija saprotams ļoti vienkārši – pat vietējā slāvu kara brigāde neatļāvās izcelties ar pārlieku urlatānismu. Ap pusnakti uzradās arī policijas brigādes, kas ar suņiem sāka meklēt “prieka” tirgotājus. Pareizi ir. Ja pret “zaļuma” vilcējiem man nekas nav iebilstams, tad “ripu” tirgoņus gan ar mietu vajadzētu izdauzīt.

Cenas
No lielākiem festgājējiem uzzināju, ka šis bija viens no lētākajiem pasākumiem šovasar. Papildus, arī alus cena bija ļoti pieņemama un pluss punkts par to, ka netika tirgota Cēsu draza.

Visā visumā biju patīkami pārsteigts un, iespējams, atgriezīšos arī nākamgad.

P.S. Aptuveni 100 reizes pagāju garām blogerim un spare-time DJ’am Kristapam. Ar sevi iepazīstināt gan negāju un setu 4:00 no rīta ar nesagaidīju.

Jāatzīst, ka šoreiz Rīga man likās simpātiskāka kā citas reizes. Nejutu to iekšējo nervozitāti, kas man parasti sekoja uz katra soļa. Lielās cilvēku masas mani netraucēja un jutos diezgan omulīgi bradājot pa Latvijas centra galvenajām ielām. Centrā nonācu mirkli pēc 10:00 un ar kompanjonu uzreiz devāmies Forum Cinemas virzienā ar mērķi iegādāties biļetes uz Terminator’a ceturto installment’u. Pēc filmas beigām tika veiktas top-secret aktivitātes, kuras arī bija brauciena mērķis, un tad, ap plkst. 15:00, devāmies Alfas virzienā. Satiekot pārējos ceļa biedrus tika nolemts piekāst veikalus un ievērtēt Cinamon kinoteātri un tur piedāvāto Toma Henksa jauno ekrāngabalu. Pēc tam, kā parasti, atgriešanās dzimtajā krastā. Tāda tā diena īsumā. Bet nu, nedaudz izvērstāk par minēto kinoteātri un katru no filmām. Brīdinu uzreiz, ka būs spoileri.

Terminator Salvation

Visas iepriekšējās Terminator’a daļas attēloja notikumus, kas noveda līdz ceturtās daļas tuksnešainajai, tehno-slepkavu piemēslotajai pasaulei. Savā ziņā tas bija liels pluss, jo rezultāts bija zināms, taču visi vēlējās noskaidrot, kā līdz tam nonāca. Šajā reizē nācās samierināties tikai ar rezultātu. Teikšu uzreiz – es biju gaidījis ko labāku. Sižets bija neorģināls un diezgan garlaicīgs. Protams, tā ir action filma un sižets automātiski ir otrajā plānā, taču, salidzinot ar iepriekšējām daļām, šīs filmas stāsta turpināšanas vērtība ir ļoti tuvu nullei. Vienīgais, ko šī daļa atklāja par vecākajās daļās redzēto nākotni ir kā Džons Konnors ieguva savu rētu uz sejas. Pēdējās dienās Twitterī parādījās vairāki daiļā dzimuma pārstāvju izteikumi par labu Terminator’am, kas izraisīja aizdomas, jo par nevienu citu daļu šādas skaistas lietas nebiju dzirdējis. Tagad arī ir skaidrs kāpēc. Tik daudz emocionāli pārsaldinātu momentu nevar atrast sametot visas pirmās 3 daļas kopā. Man ik pa laikam uzpeldošās “jēlības” ievērojami traucēja. Manuprāt, Terminator’ā emocijām ir jāizpaužas tikai scēnās, kur māte ārstam pie rīkles tur šļirci, kamēr dēls ar shotgun’u kontrolē apsargus.

Ja skatāmies uz aktieriem, tad Beils tomēr laikam ir visai ierobežots, ja runājam par aktiermākslas range, jo visu filmu viņš nežēlīgi atgādināja Betmenu. gan pēc uzvedības, gan zemās, aizsmakušās balss. Tips, kas atveidoja Markusu būtu bijis labāka izvēle galvenajai lomai. Common šajā filmā bija abismāls. CGI atdarināto “Ārniju” uztvēru kā klaju necieņas izrādīšanu. Kāda velna pēc tas bija vajadzīgs? Ja nevarat dabūt oriģinālu, tad nav ko zaimot svētu kino vēstures tēlu.

Protams, ne viss ir tik melns kā to mālē, jo, skatoties uz režiju, uzslava jāizsaka McG, jo daži kameras “šāvieni” un action sekvences ir ļoti labas.

Kopumā, filma noteikti ir izklaidējoša un piedāvā kārtīgu devu eksplozīvas spriedzes, taču patiesi Terminator’a sāgas fani būs smagi vīlušies. Ja filma būtu izlaista ar citu nosaukumu, tad es noteikti nebūtu tik kritisks, taču kā Terminator’u evolūcijas nākamajam solim filmas vērtība ir nulle, jo sižets nekādā veidā netiek virzīts uz priekšu. Mans piedāvātais nosaukums: Another ordinary day in the life of John Connor.

Angels and Demons

Šeit, domājams gari neizplūdīšu, jo viss tāpat ir skaidrs. Filma tika uzņemta ar mērķi paspēt papeldēt uz pirmās daļas slavas viļņa, bet finālā sanāca nebaudāma. 2 stundas baznīcu slavinošu, absolūti neinteresantu samazgu ar miljards reižu redzētu sižetu. Silti iesaku netērēt naudu par šo drazu. Acīmredzot, arī Henksam vairs nav svarīgi zem kādas drazas viņš liek savu vārdu.

Kinoteātris Cinamon

Biju salasījies kaudzi ar citu blogeru atsauksmēm par šo jauno kinoteātri un, līdz ar to, dodoties uz turieni skatīties filmu, cerības nenospraudu visai augstu, taču viss jau nemaz nav tik traki kā nostāstīts.

Iesākumam, dažas lietas, kas liekās traucējošas:

• Biļešu pārdošana tajās pašās kasēs kur popkorns ir diezgan plānprātīga doma;
• Krēsli bija dīvaini, taču, kad pierod, tad dīvainā šūpošanās vairs netraucēja;
• Zāļu plānotājam vajadzētu salauzt rokas, jo, kāda velna pēc labāko sēdvietu vietā ir celiņš?
• Ekrāns bija lielāks kā Forum Cinemas, taču šajā gadījumā tas ir vairāk kā mīnuss, jo baudāma skatīšanās iespējama tikai no divām pēdējām sēdvietu rindām;
• Rindu izgaismojums tumsā nedaudz novērš uzmanību;
• Biļešu cena priekš pēcpusdienas seansa, manuprāt, pa šerpu.

Lieta, kas man likās pilnibā pieņemama, bija skaņa. Daudzviet lasīju, ka tā esot nebaudāma, taču, tā kā man audiofīlija izpaužas tikai atsevišķu mūzikas skaņdarbu klausīšanās brīžos, tad nekādus dzirdes diskomfortu neizjutu. Balsis dzirdēju, grīda rībēja. Man vairāk neko nevajadzēja. Varētu pat teikt, ka skaļuma ziņā Cinamon uzvar FC, jo Parex Plaza reizēm troksnis ir uzgriezts pārāk skaļi priekš manas gaumes.

Ar iepriekšējo apgalvojumu, protams, nenostādu Cinamon līdera pozīcijās, jo Parex Plaza ir un būs galvas tiesu pārāks. Iespējams, neesmu pietiekami izlepis, lai man liktos, ka Cinamon ir kino mēslu bedre Nr. 1, tādēļ ar mierīgu sirdi varu ieteikt turp doties, ja ir vēlme redzēt kādu filmu, taču nav noskaņojuma doties uz centru. Piezīme, ka filmu skatīties baudāmi iespējams tikai no pēdējām 2 rindām, paliek spēkā.

Varens bija mans pārsteigums, kad Valmieras kinoteātris “Gaisma” Star Trek vietā izvēlējās rādīt Confessions of a shopaholic. Intereses pēc to gabalu vakar noskatījos un jāsaka, ka skatīties kā omītes 2 stundas ada zeķes un stāsta sīpolu zupas receptes būtu bijis daudz aizraujošāk. Worst piece of shit ever. Īsumā – kino “Gaisma” ar šo izgājienu raidīja precīzi tēmētu spērienu manu dzimumorgānu apvidū, bet nav jau pirmā reize. Protams, visu vainu jau arī viņiem nevar uzvelt, jo kino jau rāda to, ko tauta grib redzēt un, ja tauta grib skatīties bezsmadzeņu blondīņu filmas vai populāru filmu rīmeikus slāvu varinatā, tad to arī viņi rādīs. Aizrāvos…

Īsumā, vakar bija iespēja doties uz Rīgu, ko tad arī izmantoju, lai piepildītu savu ieceri – nostatīties Star Trek. Protams, es jau nebūtu es, ja šokējošās detaļās neizklāstītu visu “mīļajā” galvaspilsētā redzēto…

Diena sākās 6:30 un izbraucām 7:15. Laikapstākļi bija sūdīgi, līdz ar to ieguvu jaunas iemaņas akvaplaningā. Transports tika atstāts pie Alfas, lai nebūtu jāķēpājas ar lieku naudas tērēšanu stāvvietai. Maršruts līdz kinoteātrim tika paveikts ar tramvaja palīdzību.

Parex Plaza ieradāmies ap 9:00, kas nozīmēja, ka nācās laiku nosist līdz 10:00, kas savukārt nozīmēja, ka varētu paēst brokastis. Par barības uzņemšanas vietu tika izvēlēts pāri ielai esošais Hesburger. Līdz šim ēdot šīs ķēdēs ēstūžos man pārtika vienmēr likusies pieņemama, taču šoreiz viss, izņemot kolu, bija kaka. Frī kartupeļi bija pāreļļoti un vistas burgers garšoja pēc silta gaisa ar eļļu. Apkalpošana gan bija tik laipna un entuziastiska, ka, visticamāk, ja būtu palūdzis šamējai mums par prieku uzdejot kādu tautas deju, viņa to būtu arī izdarījusi. Šādas parādības apkalpojošajā sfērā redzu ļoti reti, līdz ar to klasificēju šo parādību kā rīta entuziasmu + pie\nemu, ka minētā meitene šo darbu strādā neilgi, jo šaubos, ka kāds ilgi var sajūsmitāties par advancētas gaļasmaizes pasniegšanu.

Laikrādis sita 10:00 un devāmies iegādāties biļetes, kas maksāja smieklīgi maz, jo trāpījāmies ZeDienā. Atlikušais laiks līdz seansam tika pavadīts kinoteātra foajē pavērojot visus dīvainos garāmejošos piparus. 20 minūtes pirms 11:00 devāmies uz 6. zāli, lai ieņemtu vietas. Brīdi pēc 11:00 viss sākās. Visapkārt ieslēdzās tumsa, gremojās popkorns un es iekšēji spiedzu kā sīks skuķis pirms pirmās bārbijas saņemšanas. Un jau 2 stundas vēlāk viss bija beidzies.

Nu tad par filmu
Godīgi sakot, man trūka kaut kāda nedefinējama odziņa. Stāsts bija labs, aktieri labi, specefekti maģiski, taču kaut kas pietrūka. Iespējams, to saka Star Trek fans manī, jo pieņemu, ka J.J.Abrams vēlējās pasniegt mainstream variantu plašākai stāsta saprotamības veicināšanai tautā. Manuprāt, ļoti apsveicams gājiens (Spoiler alert) bija vecā Spoka (Leonard Nimoy) atgriešana uz lielā ekrāna, kas manī uzreiz pavēra tādu kā pagātnes sentimentu. Viena lieta, ko gan no scenārija nekādīgi nevarēju saprast (Here comes the Nerd talk), bija izgājiens par bīmošanu (Energize!) uz kuģi, kas ar Warp speed’u dur caur galaktiku. Dīvaini, jo necienā citā Star Trek universa ekranizējumā šādi brīnumi nenotika. Un tik svarīgu lietu kā matērijas pārvietošanu no attālas vietas uz pār-gaismas ātrumā kustošos kuģi, domājams, neviens nebūtu aizmirsis. Otrkārt, manuprāt, bīmot varēja tikai noteiktu distanci. Treškārt, ainās, kur Enterprise tika apšaudīta, Spoks tika bīmots uz planētu, kas pats par sevi ir fiziski neiespējami, jo caur paceltiem shield’iem bīmot nav iespējams. Tik daudz par maniem Trekker novērojumiem.

Kopumā par filmu varu teikt visu to pozitīvāko, taču, kā jau tas pienākas, pāris piezīmes par pašu skatīšanās lokāciju. Filmas laikā man blakus sēdēja tīņu tips, kas ēda bekona popkornu. Aromāts bija “fantastisks”. Aiz manis sēdēja kaut kāds puņķītis, kam patika atkārtot tikko uz ekrāna teikto. Čekova akcents visiem likās manāmi uzjautrinošs, kas man, savukārt, lika šaubīties par publikas smadzeņu kapacitāti. Ir kaudze sliktu aktieru, kas slāvu akcentu attēlo graujoši, taču šajā gadījumā akcenta atveidotājs bija dzimis krievs. Tātad, zināmā mērā auditorijas krievi apsmēja paši savu spēju runāt precīzā angļu valodā? Iespējams. Bet nu jau es piekasos sīkumiem. Pēdējā un, iespējams, svarīgākā piezīme par pašu filmu – nekad, ne zem kādiem apstākļiem nedrīkst ļaut nejēdzošiem cilvēkiem tulkot Sci-Fi filmas. Brīžiem pametu acis uz subtitriem un ievēroju vienkārši graujošus pārnesumus. Daļa tulkotā teksta bija absolūti bezsakarīga, jo pat ne tuvu nepārnesa oriģinālvalodā izteikto domu. + 1 angļu valodas apguvei.

Pēc filmas tika ieēstas pusdienas “Karotēs” un apsvērta doma aiziet vēl uz kādu filmu, tāču, ieraugot pusaudžu invāziju, kas bija pārņēmusi kinoteātri ap plkst. 15:00, gribēšana novīta. Tika kāpts tramvajā un durts uz Alfu. Nedaudz noguruši, ievēlāmies mašīnā un zudām dzimtās puses virzienā. Par filmu bija prieks, taču no lielpilsētas atkal kādu laiku būs gana.

Live long and prosper…

Valmierā, tāpat kā ikvienā citā pilsētā, autoservisu ir vairāk kā piņņu un 16 gadīga tīņa sejas, taču, kā izrādījās vēlāk, termins “autoserviss” ir universālāks kā domāju.

Lai uzzinātu cik lielā skādē atkal esmu iekritis, ņēmu talkā telefonu un apzvanīju visus Internetā atrastos servisus Valmierā un Valkā. Zvani tika veikti darba dienā, laikā no 11:00 līdz 15:00. Kā jau minēju, tad, acīmredzot, “autoserviss” ne vienmēr nozīmē “autoserviss”, jo ne visi šādi sevi raksturojošie uzņēmumi veic izpūtēju maiņu, tādēļ tabulā attēloti tikai tie, kas to dara. Atsevišķi uzņēmumi piedāvāja izpūtēja maiņu, taču nenodrošināja pašu izpūtēju.

Tabulā apkopoju apzvanīto autoservisu nosaukumus, zvanīto tālruņa numuru, servisa adresi, uzstādīšanas izmaksas un paša izpūtēja cenu. Jāpiezīmē, ka servisā tika prasīta visa izpūtēja, nevis atsevišķa posma, cena. Papildus, norādīju arī tos autoservisus, kas neuzskatīja par vajadzīgu pacelt trubu kādā no manām vairākajām zvanīšanas reizēm, kā arī bija tāds, kam nebija vēlmes man atzvanīt. Cena tika prasīta par Latvijā populārā transportlīdzekļa Audi 80 (1988. gada) 1.8 izpūtēju.

Kā redzams, cenu amplitūda ir visai iespaidīga: no 52 – 170 Ls. Krīze, ta krīze, bet kādam tautu slaukt gribēsies vienmēr. Gandrīz visi piedāvātie izpūtēji pēc savas izcelsmes ir poļu, atšķiras tikai vai tie ir aluminizēti (kas ir labāk), vai nav.

Atsevišķi vēlos izcelt dažas nianses, ka, manuprāt, ir pieminēšanas vērtas citiem potenciāljiem klientiem:

1. Zinu vēl vienu autoservisu Valkā, kuru daudzi man ieteica sazvanīt, taču man nekur (lasi – Internetā) neizdevās atrast tā numuru. Atvainojiet, piedodiet, bet mūsdienās, ja par tevi nav informācijas tīmeklī – tad tu neeksistē.
2. Es tiešām neizprotu, kas var būt svarīgāks par atbildēšanu uz klienta zvaniem. It sevišķi, ja tie tiek veikti vairākkārt, ar stundas intervālu.
3. Īpašu “atzinību” vēlos izteikt “Mūris Z” autoservisam, jo, lai gan man tos izdevās sazvanīt, otrā galā esošā, pēcpusi atsēdējusī, treknajos gados iefīrētā un tur pat uz pūšanu atstātā fūrija man aizvainotā balsī mācēja paziņot tik vien to, ka viņa neko nezin un, ka, ja kaut ko grib, ir jābrauc šurp. Tas laikam dēļ labā servisa mēneša.
4. “Auteks K.O” un “Serviss Vidzemē 2″ autoservisos man trāpījās lādzīgi sarunu biedri, kas neaprobežojās ar sausas cenas nosaukšanu, bet arī paskaidroja svarīgās nianses;

Iespējams, kādu arī interesē par kuru no kandidātiem es izšķīros. Atbilde – nevienu. Atcerējos, ka manam agrākajam priekšniekam bija izpūtēju serviss. Viņš man ieteica kādu bijušo kolēģi, kas tagad savā garažā ķīlē automobīļus. Aizvakar 9:00 no rīta devos uz vienu Valmieras nostūri, kurā minētais kolēģis man 2 stundu laikā izpūtēju sametināja kā jaunu. Mašīna, manuprāt, tik klusa nekad nav bijusi. Pat “uzrāviens” liekas labāks. Un skāde tikai 10 Ls. Kārtējo reizi pierādās, ka paziņas šur un tur ir vērā ņemams bonuss.

Liekas, ka sporta skolotāji bija tie, kas man samaitāja priekšstatu par skriešanu, to visu laicu asociējot ar konkrēta laika ievērošanu un atzīmes izlikšanu atbilstoši šim laikam. Laikam lieki pieminēt, ka nebiju nekāds dižais sporta frīks. Bet nu laiki mainījušies…

Jau gadus 2  atpakaļ radās vēlme atsākt skriet, lai atgrieztu savu pumpējošo orgānu jaunības formā un cīnītos pret dienišķās pie datora atsēdēšanas sekām. 2 gadus vajadzēja, lai saņemtos, bet šogad beidzot uzsāku un jāsaka, ka esmu pozitīvi pārsteigts.

Ikvienam, kas vēlas, vai varbūt nevēlas uzsākt, es tomēr ieteiktu pamēģināt. Nemelošu un neteikšu, ka viss būs jauki un lidosiet kā pa mākoņiem. Es pirmajā skrējienā miru nost un biju pārliecināts, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, taču jau pēc dažām dienām miesa pati prasīja atkal izskriet kādu loku. Jāatzīst, ka vēl joprojām, pēc gandrīz mēneša skriešanas (3 – 4 reizes nedēļā) ir grūti, taču gandarījums pēc finiša ir milzīgs.

Lai nesabojātu sev garastāvokli, iespaidu un arī kājas, sākumā iesaku izvēlēties neolimpisku distanci ala 2 – 3 km un skriet lēnām. ĻOTI lēnām. Tā, ka skrienot var mierīgi parunāt un nav jāklepo ārā bērnībā pa kluso nopīpētās cigaretes un pilnā rīklē jārausta un pa malām jāspļauda siekalas. Vajag sasvīst un paātrināt sirdsdarbību, ne aizelsties.

Par sporta apaviem neko inteliģentu nepateikšu, jo pats vadījos pēc skopības principa, kas mani noveda pie Mizuno Wave Precision 9, kuras 100% Sportā iegādājos par 29,99 Ls.

Protams, var iegādāties arī kaut kādas Nike vai Adidas no pašām svežākajām kolekcijām par bešenu naudu un ar integrētu veļasmašīnu un fēnu, taču, manuprāt, tā ir bezjēdzīga naudas izšķērdēšana par hobiju ar ko nodarbojaties 30 minūtes dažas reizes nedēļā.

Es, liekas, pieturēšos pie iesāktā 3 – 4 skrējienu nedēļā grafika, katru reizi skrienot pa 3 kilometriem. Iesāku ar laiku, kas pārsniedza 20 minūtes, taču tagad esmu “noskrējies” līdz aptuveni 17 minūtēm. Protams, nav nekas olimpisks, bet vismaz pagaidām tas ir ideālais balanss starp sevis “izlikšanu” un labsajūtas saglabāšanu. Un, tā kā vairs nav skolas laiki, tad sportošanas labsajūta taču ir galvenais, vai ne?