Labākās atziņas vienmēr rodas drūmākā un ne tik spožā kontekstā. Nav otra datuma jaunajā gadu tūkstotī, kas būtu tik zīmīgs ne tikai vienai valstij, bet visai pasaulei. Visi zin teicienu: “Pasmaidi un visa pasaule slepus sadosies rokās” (kaut kā tā). Žēl, ka tas nevar notikt vien tāpat. Visi uz mirkli aizmirst savas problēmas tikai gadījumos, kad notiek kaut kas neiedomājami pārāks par visu pārējo. Ja kādam vēl nav skaidrs par ko runāju, dodamies šeit.

Nobeigumā, prāta nomierinājums ar spēcīgāko pop gabalu, ko šogad esmu dzirdējis. Youtube komentārs pie šīs dziesmas bija diezgan zīmīgs: “this song makes me wanna cry my eyes out”. Protams, tas bija no daiļā dzimuma pārstāves, un lielie vīri drīzāk ierēks nekā atzīs kvalitatīvu liriku spēku, taču man mēdz uznākt “vājie brīži”, un šis ir viens no tiem. Pop mūzika tās vislabākajā izpildījumā – akustiskā, klavieres un 2 jaunkundžu balsis + viens no labākajiem šī gada tekstiem. Dziesma: Karmina – Walk You Home (Spiežam rozā Play pogu). Es labprāt būtu piedāvājis kvalitatīvāku versiju, taču nekur šo gabalu nevarēju nopirkt. Ja kādam prasās kas kvalitatīvāks: Youtube klips vai skatamies The Cleaner 7tās epizodes pirmās minūtes.

Jau pirms kāda brīža rakstīju, ka iekš Amazon.com pasūtīju (Pre-Order) Shinedown jauno veikumu The Sound Of Madness Limited Edition. Lai gan shipments gaidāms tikai uz 14. jūliju, ar drošu sirdi novilku to no “citiem avotiem” un jau priekšlaicīgi (pirms savas kopijas saņemšanas) ievērtēju. Vienā vārdā pateikt nevar, tāpēc teikšu divos…

… FRIGGIN’ AWESOME. Sitat mani gaļā, bet šis noteikti (līdz šim punktam laikā) ir mans gada albūms un noteikti arī grupas labākais līdz šim. Reti, patiešām reti, manas ausis ir apmierinātas ar visu meistardarbu kopumā. Vienmēr ir viens vai vismaz divi gabali, kas tā īsti netīk, bet ne šoreiz. Perfekts ieraksts. Ir pie kā paārdīties, pie kā nomierināties un ko vienkārši gaudot līdz.

Viss sākas ar Devour (augstāk), ko es pats gan vairāk uzskatu par garu albuma Intro nevis dziesmu kā tādu, lai gan skaņdarbam ir diezgan skaidri saprotama politiskā ziņa par vispasaules mīļāko prezidentu.

Un tad sākas… tituldziesma The Sound Of Madness atsper vaļā aizsērējušos dzirdes kanālus un noskaņo turpmākajām 14 (standarta versijā 11) dziesmām. Jāsaka, ka šī dziesma ir Shinedown mūzikas spilgtākais atspoguļojums. Ja šī nepatīk, tad nav pamatojuma tālāk klausīties. Varbūt.

Pieļauju, ka “maigākām dvēselēm” nepatiks ātro gabalu spēks, taču manī valda pārliecība, ka mierīgie gabali – Second Chance, The Crow & The Butterfly, kā arī grupas vokālista sarakstītā dziesma savam dēlam If You Only Knew tīks ikvienam tuc-tuc stagnātam. Un ja ne, vismaz varat būt pārliecināti, ka es Jūs pilnīgi noteikti ienīstu. Tā sirsnīgi.

Lai noklausītos 3 manas iecienītākas dziesmas, spiežam ŠEIT.

Tiem, kam vēlme ievērtēt pārējo albūmu, veram vaļā ŠO.

Tikko no Amazon pasūtīju Rock-ārdekļu grupas Shinedown jauno albumu “The Sound Of Madness”.

Esmu īsts šīs grupas cienītājs jau no pašiem pirmsākumiem un labu laiku atpakaļ iegādājos viņu DVD “Live From The Inside“. Tagad, uzzinot, ka pēc nedēļas iznāks jau pēc kārtas trešais albums, nevarēju nepasūtīt. Izvēli atviegloja fakts, ka Shinedown MySpace lapā iespējams noklausīties visas jaunā albuma dziesmas.

Atļāvos būt nedaudz izlepus un pasūtīju nevis standarta, bet gan Limited Edition ar 3 Bonus Trackiem, kā arī gada piekļuvi fanu kluba mājaslapai. Arī diska covers atšķiras.

Pasūtījums ar Expeditioned Shipping man izmaksāja gandrīz 27$. Zīmīgi, ka no Amazon.co.uk man tas pats pasūtījums būtu izmaksājis 22 Ls. Vienīgā šķirba ir ātrāka piegāde.

Tiem, kam interesē par ko es te muldu, ejam uz grupas MySpace lapu un kratam līdz galvas.

Šī raksta nosaukums varētu būt arī “Lauķa pirmais lielais koncerts”, jo, kā jau visi zinām, Latvija sākas un beidzas ar Rīgu. Tā kā šī bija mana pirmā vizīte arēnā “Rīga”, tad vēl pastāvošās eiforijas iespaidā noteikti pārspīlēšu, bet Jūs jau man piedosiet – es no laukiem. Bet nu tagad tad par visu pēc kārtas.

Pati arēna.
Es, godīgi sakot, nezinu vai to var dēvēt par arēnu vai par vienkāršu halli, jo biju gaidījis kaut ko lielāku. Tāda sardīņu bundža vien ir. Labums gan tāds, ka arī no otra gala visu var redzēt. Skatuve bija nedaudz atvirzīta no aizmugurējās sienas, kas redzēšanu papildus atviegloja.

Apmeklētāji.
Laikam lieki atzīt, ka lielākā daļa apmeklētāju man cauri kājām skraidīja, taču pavērās arī nedaudz necerēts skats – treniņtērpu mafija bija biezi pārstāvēta. Daļa bija ieradusies uz prostu piemaukšanos, jo visu laiku tikai dzēra. Viena blonda, kaulaina, solarizēta, urlu mātīte netālu no manas sēdvietas visu laiku gorījās un turēja pirkstus gaisā, it kā pats varenais “pusdolārs” būtu ieradies ar savu gaiļu unitu un ārdītu pamali – skats pa rubli. Man blakus sēdēja pāris, kas visu koncerta laiku nekustējās un sejas izteiksmes atgādināja bēres, kurās jāapglabā mī;lotais omes dalmācietis.

Skatot visu masu kopumā, brīžiem jutos nedaudz kā izlecējs, jo man krāsā bija gaišs apģērba gabals un neviena šmotka nebija saplēsta. Uz mani skatījās kā iedomīgu kretīnu, kad vienīgais no padsmit rindā stāvošiem purniem tualetē atļāvos pēc nokārtošanās rokas nomazgāt. Varbūt nevajadzēja zīmēties, bet nu jau par vēlu.

Iesildītāji.
Spēlēja grupa no Lielbritānijas – The Blackout. Te īsti daudz nav ko teikt, vienīgi – viņi SMAGI sūkāja. Pat mazās melnās meitenītes neizdvesa nekādas emocijas pēc vairākkārtējiem grupas aicinājumiem dziedāt līdz. Es būtu bijis vairāk izklaidēts, ja uz skatuves būtu sēdējis pavecs večuks, kas ar savu vienīgo palikušo zobu būtu vaļā taisījis konzervbundžas.

Kaitinošākais pie tiem, acīmredzamajiem, praida gājējiem bija bezjēdzīgā brēkšana mikrofonā katras dziesmas sākumā, kā arī atkārtotie aicinājumi doties uz viņu mājaslapu un nopirkt kādu maiku.

LP.
20 minūtes pēc “iesildītāju” izvirtībām uz skatuves uznāca visa vakara jēga. Viss sākās ar “What I’ve Done”. Pirmās dažas dziesmas publika bija nedaudz stīva (vainoju silidītājus), bet līdz ko sākās “Numb”, panesās vienkārši ārprāts. Stāvvietas lēkāja, sēdzvietas kratījās un visi brēca. Es tai skaitā. No tā brīža maiss bija vaļā un norisinājās nepārtraukts ārdeklis. Česters bļāva, Šinoda skaitīja, pārējie spēlēja, tik Mr. Hāns izskatījās dikti garlaikots. Droši nebija kārtīgi paēdis. Punktu pasākumam pielika “One Step Closer”.

Pa vidam ar kaut ko gadījās neliela ķibele dziesmas “Valentines’ Day” laikā, kad pēkšņi izcēlās viens specifisks troksnis un apklusa mikrofoni. Česters to nosauca par dziesmas “Special Version”.

Vairākas reizes skanēja pateicības vārdi auditorijai par atnākšanu, kā arī frāze “Thanks for supporting the band even though we don’t come up here. Ever.”

Rezumē.
Ja sāp visi kauli un rīkle, tad uzskatu, ka pasākums ir izdevies. Pieļauju, ka vajadzēja tomēr iegādāties stāvvietas , jo es un pāris sīkās meitenītes, bijām vienīgie no sava bloka kas kratījās un plaudēja līdz. Es beigās biju vienīgais, kas piecēlās kājās, lai applaudētu.

Jutos nedaudz saskābis, kad solīto 2 stundu laikā, viss izskanēja jau pēc pusotras. Labprāt būtu dzirdējis vēl vienu vai divus gabalus, bet visu jau nevar dabūt. Kaulos vēl tāda patīkama eiforija par to, ka viņi tiešam atbrauca un izārdīja pamali. Visu cieņu publikai par skaļo dziedāšanu un kratīšanos.

*Bilde bezkaunīgi nosperta no Apollo.lv

Pagājusi nedaudz vairāk kā nedēļa kopš savā pastkastītē ieraudzīju Ryan Gillmor albumu California Summer, un nu jau viņš ir pacenties un, šoreiz ar gaisa pastu, atsūtījis man savas grupas albumu. Dāmas un kungi, Gillmor – Counting The Days.

Visa albuma highlights noteikti ir manis ilgi gaidītā dziesma “Hey!”. Tāds kārtīgs ausu tārps, kuru, pirmo reizi dzirdot, neatliks nekas cits, kā to dudināt visu atlikušo dienu. Kārtīga Feel-Good dziesma. Šis aranžējums ir FOX komēdijas seriāla “Unhitched” tituldziesma.

Kopumā, albums ir tipisks amerikāņu rokpops, taču salīdzinot ar Ryan Gillmor solo veikumu, šis ir melodiskāks, respektīvi, šeit sadzirdami vairāk instrumenti, kā tikai akustiskā ģitāra. Vienkārši patīkams klausāmgabals. Ja izlasītiet California Summer apskatu, gūsiet priekšštatu, kas Jūs sagaida.

Lai ieprovētu kā skan Counting The Days, dodamies uz grupas MySpace lapu.

Mans pirmais mūzikas pirkums ārzemēs, ko pasūtīju nedaudz vairāk kā 2 nedēļas atpakaļ. Konverts saturēja jauna mākslinieka disku, kurš man pirmo reizi iekrita ausīs, kad skatījos seriālu “Unhitched”, kura ievaddaļā ar savu grupu, kas nosaukta viņa uzvārdā, izpildīja dziesmu “Hey!”. Šis ieraksts to, kā par brīnumu nesaturēja (aplauziens un nevērība no manas puses), bet tas to nebūt nepadara par kaut ko mazāk svarīgu maniem dzirdes orgāniem.

Runāju par vīru, ko sauc Ryan Gillmor. Albums jeb, pareizāk būtu teikt, EP (Extended Play) ieraksts saucas “California Summer” un satur 7 skaņdarbus. Mūzikas stils: Alternative. Vīrs, ģitāra un balss. Viss.

Ierakstu varētu nosaukt par tipiski Amerikānisku Independent mākslinieka darbu. Teksti par attiecībām, jautras un piezemētākas melodijas, kā arī neliels backvokāls aaaaaaahhhhhh – oooohhhh stilā, kas atsevišķām dziesmām piešķir tādu kā pilnīgumu un pabeigtību. Es to nenosauktu par romantisku kompozīciju apkopojumu, taču vairāk vai mazāk garantēju, ka, ja vien meiča nav ‘Lil John kačātāja, viņa sevi nedēvē par čiku, sawlju vai enģelīti un publiski netiek dēvēta par “zāģa ripu”, viņai šī mūzika, ja ne patiks, tad liksies pieņemama. Tas nav pārtī albums, bet gan atslodzes pusstunda.

Palasīju arī ārzemju reviewus par šo mākslinieku (daudz tādu nebija) un šeit vietā būtu vārds self-made man. Viņš pats mērķtiecīgi tūrē, pats tirgo savus ierakstus un, protams, pats raksta savas dziesmas. Visos apskatos ko lasīju, vērtētāji kungam paredz spožu nākotni.

Biju nedaudz izbrīnīts par to, ka ne viņam pašam, ne grupai nav leibla (ierakstu kompānijas), bet es uz to skatos visai pozitīvi. Ir prieks redzēt, ka, lai ražotu kvalitātīvu mūziku, aiz sevis nevajag gigantu ierakstu studiju. Papildus, izslēdzot mantkārīgo vidusvīru, skanīgus meldiņus var iegādāties par ļoti patīkamu cenu. Šis ieraksts man izmaksāja nepilnus 4 latus ar visu šipingu. Ja Latvijā prasītu normālu cenu par mūziku, tad pirātisma līmenis šajā jomā kristos pamatīgi. 10 Ls par labu ierakstu es ar vēl uzskatītu par pieņemamu summu, tā, lai record companies ar savu dabū, bet ne 20.

Nokāpu no tēmas. Īsi un konkrēti: patīkama mūzika pasēdēšanai un paklausīšanai. Varu jau iedomāties kā šito vasarā pie jūras klausīšos ar platu smīnu.

Kā nelielu bonusu piedāvāju noklausīties pirmo un pēdējo albuma dziesmu, kā arī aplūkot kāds izskatās pats ieraksts. Atvainojos gan par slikto kvalitāti. Man telefonam nav super tera giga kamera. Enjoy.

California Summer: [audio:http://www.senteevs.lv/audio/californiasummer.mp3]

Not Gonna Save Me: [audio:http://www.senteevs.lv/audio/notgonnasaveme.mp3]

Iepazīstieties: D.A.R.K. Tie ir: Dairis (Ģitāra/Vokāls), Artis (Bungas), Robis (Bass) un Krists (Ģitāra/Vokāls). Žanrs: Indie Rock.

Sākšu ar paskaidrojumu kādēļ šis manas dzīves meldiņš ir tik īpašs. Atšķirībā no visām pasaules slavenībām, šos brašos vīrus es pazīstu personīgi un daļa no tiem man ir labi draugi. Esmu bijis uz viņu koncertiem, mēģiem, kā arī kopā esam “pārcilājuši svarīgus dzīves jautājumus”, so here it goes.

Grupa tika dibināta 2003. gadā netālu no manas dzimtās vietas Valkas. Pirmos mēnešus dalībnieki aktīvi mēģināja līdz pirmajam “gigam” Valkas vidusskolā. Sākumā tika spēlētas tikai populāru dziesmu cover versijas, bet, laikam ritot, un, pieaugot uzstāšanos skaitam, tika sākts darbs arī pie pašsacerētiem gabaliem.

Grupas mūžš bija īss, bet noteikti garāks, kā lielai daļai citu Latvijas “pagrīdes” rock grupu. 2006. gadā dalībnieki devās katrs savā dzīves ceļā un kopš tā laika nav spēlejuši, bet ir palicis neliels mantojums DEMO ieraksta formā, ar kuru tad arī vēlos Jūs iepazīstināt.

Viņu DEMO ieraksta šedevrus iespējams noklausīties viņu MySpace lapā.

Vakar iedarbināju savu iniciatīvas ģeneratoru un sadabūju arī viņu pirmo un vienīgo video klipu dziesmai Thirteen. Tas, pašsaprotami, zemāk tiek nodots Jūsu novērtēšanai.

Kādēļ es to visu rakstu?

1. Man patīk viņu mūzika. Protams, ir daudz kvalitatīvāku, populārāku un veiksmīgāku grupu, taču priekš manis, redzēt, kā mana vietējā miesta līdzdzīvotāji izrāda iniciatīvu uz kaut ko šādu, ir ievērības cienīgs notikums.

2. Es neesmu koncertu tips. Es nemošoju pīrsotu tīņu barā. Taču viņu uzstāšanos laikā es, reizēm, šim slieksnim pārkāpu.

Šis nebūt nav reklāmas raksts, jo kā jau minēju, grupa sen vairs neeksistē. Šo ierakstu vairāk vajadzētu uzskatīt kā omāžu šo jauniešu veikumam un, lai gan viņus nezin visa Latvija, tomēr garantēju, ka vismaz 10% no tiem, kas noskatīsies video, varēs teikt: “Eu. Es šitos tipus pazīstu”.

Papildus vēlos pieminēt, ka šis raksts tapa balstoties uz manu kārtējo fikso ideju. Neviens no grupas dalībniekiem par šo publikāciju pagaidām nezin. Kad uzzinās, ceru, ka dzīvs palikšu. Bet nu, pietiks stāstīt. Laiks ārdīt (nosacīti).

Pagriežam savas 2W tumbeles uz max, sabužinam matus, kā vienmēr, saplēšam drēbes, uzlecam uz galda un spiežam Play. Dāmas un kungi: D.A.R.K. – Thirteen

Iepazīstieties: The Goo Goo Dolls. Tie ir: John Rzeznik (vokāls, ģitāra), Robby Takac (balss, basģitāra) un George Tutuska (bungas). Žanrs: Alternatīvais Roks ar Punk un Post-Grunge piesitienu.

Dibināta 1986. gadā, grupa ieraksta dziesmas gandrīz tik pat ilgi, cik es esmu uz zemes (Nogāzos te ar savu kosmoskuģi). Līdz šodienai Goo Goo Dolls ir izlaiduši 8 studijas albumus, 1 Live ierakstu, 3 Compilationus (Greatest hiti) un 3 DVD ierakstus. Ar savām emocionālajām balādēm un dinamiski dzīvīgajām kompozīcijām, viņu dziesmas ir garants labam/melanholiskam (atkarīgs no dziesmas) garastāvoklim. Pirmo reizi viņus dzirdēju pirms 10 gadiem un kopš tā laikatie ir iekarojuši stabilu un paliekošu vietu zem manas saules.

Jums vispazīstamāka kompozīcija noteikti ir Iris no 1997. gada asarfilmas City Of Angels, ko Rzezniks sarakstīja pēc filmas autoru lūguma, taču panākumi grupu piemeklēja jau labu laiku pirms tam. Līdz 1993. gadam grupa bija pazīstama tikai retajam, bet albums Superstar Car Wash un tajā iekļautais singls We Are The Normal spēlmaņus padarīja zināmākus plašākai publikai.

Zemāk We Are The Normal klips. Diemžēl neatradu video, kurā grupa šo dziesmu izpilda kopā ar orķestri VH1 raidījumā Storytellers. Ļoti silti iesaku noskatīties.

Nākamie panākumi (pirms Iris) sevi pieteica 1995. gadā ar albumu A Boy Named Goo, kas gan sākumā pārdevās viduvēji, bet kļuva par līdz tam laikam komerciāli veiksmīgāko (double platinum) grupas albumu, kad 1996. gadā kā singls tika izlaista dziesma Name.

Iris un 1998. gada albums Dizzy up the Girl iezīmēja jaunu ēru grupas pastāvēšanas vēsturē: jauna ierakstu kompānija un daudz “pieaugušāks” un nopulētāks skanējums. No šī albuma papildus jāizceļ tādi mākslasdarbi kā Slide, Black Baloon un Broadway. Tiešai izbaudīšanai piedāvāju Iris un Black Baloon.

Vienu Greatest Hits albumu un 4 gadus vēlāk veikala plauktu gaismu ieraudzīja Gutterflower.Šī ieraksta dziesmu lirikās vietām saklausāms tāds kā “sūrums”un melanholija.Kā noskaidroju citos avotos, tad tas varētu būt saistīts ar Rzeznika šķiršanos no sievas albuma tapšanas laikā.

Neskatoties uz personīgās dzīves neveiksmēm, arī šis albums “eksplodēja” komerciāli un dāvāja pasaulei Sympathy, Here Is Gone un jebkura gaisa ģitārista un gultas lēkātāja (Jā. Runāju no pieredzes) himnu Big Machine. Saplēšam drēbes, uzlecam uz galda, izvelkam no kabatas gaisa stīgu instrumentu un spiežam Play.

2006. gadā, atzīmējot savu 20 gadu pastāvēšanu, ansamblis izlaida Let Love In un albumā ietvertais, tāpat nosauktais singls grupai atnesa rekordu: 12 Top 10 dziesmas ASV Adult Top 40. Šajā ierakstā ļoti atzinīgi izceļamas Better Days, Stay With You un, filmas Transformers skaņu celiņā iekļautais, Before It’s Too Late. 

Before It’s Too Late tad arī piedāvāju noklausīties.

This is the story so far. 20 gadi un viss turpinās. Neskaitāmas kopā sanākšanas, kas beidzas ar tikko izdzertu alus pudeli, kas pārfunkcionēta par ģitāru, balss saitēm noregulētām uz “skaļi un šķībi”, un bezjēdzīgu lēkāšanu/skraidīšanu, vienlaicīgi cenšoties pārkliegt mūzikas centru. Dzīvē daudz kas mainās, bet labumi paliek. Pie šiem labumiem tad arī pieskaitāmi Goo Goo Dolls. Ir dziesmas, kas nāk un aiziet. Ir dziesmas, kas kādu laiku paliek atmiņā. Un ir dziesmas/grupas/melodijas, kas liek atcerēties “the good old days” un dzīves skaistās emocijas/notikumus/lietas. Kā fotogrāfija atsauc atmiņā sen aizgājušu mirkli, tā arī mūzika var aiznest atpakaļ uz senākiem, labākiem brīžiem. Kad, pēc 30 gadiem, visas fotogrāfijas būs izbālējušas un atmiņas izgaisušas, es ieslēgšu savu futūristisko audio atskaņošanas iekārtu, palaidīšu Goo Goo Dolls un atkal jutīšos kā tālajā 2005. gadā. Nopūtīšos un nodomāšu: “I’m Home”.

Ar ko viņš ir ievērojams? Well…šis ir tas cilvēks, kas man pirmo reizi atvēra acis un atklāja kā jāskan mūzikai.  Patiesi teksti, soul-īgas melodijas, pārdomu izraisošas kompozīcijas. Sākuma īsi par to, kas viņš ir un tad (tiem kam interesē) par to kāpēc vispār viņu pieminu. Ja runājam par “R&B meets Hip-Hop”, tad THIS is as goods as it gets.

Lielākajai daļai no Jums viņš liksies redzēts (varbūt), bet ļoti liela daļa viņu noteikti ir arī dzirdējuši. Varbūt ne nesen, bet tālajā 1999. gadā noteikti. Does “Westside” ring a bell? Šis bija viņa pirmais solo gabals un arī uzreiz pirmais hīts.

Pēc tā sekoja albums They Never Saw Me Coming un dziesmas Bye Bye Baby un Better Days.

Gadu vēlāk Apvienotajā karalistē iznāca The Second Coming – otrais TQ studijas albums. Record leibla “piekasības” un inkompetences dēļ albums nekad netika izdots ASV.

Pēc problēmām ar esošo ierakstu kompāniju, TQ pārgāja uz Cash Money Records, kur piedalījās citu mākslinieku projektos, kā arī ierakstīja savu trešo studijas albumu Gemini, kas, kārtējo ierakstu kompānijas problēmu dēļ, nekad netika izlaists.

TQ pameta Cash Money Records un 2004. gadā ASV neatkarīgi izlaida albumu Listen… .

Nesen tika pabeigts darbs pie jaunā albuma Paradise, kas uz veikalu plauktiem solās parādīties 1. aprīlī. Netā jau ir iespējams noklausīties albuma tituldziesmu ar tādu pašu nosaukumu. Klipa gan vēl nav.

Kāpēc es to visu rakstu?

Raksta virsraksts jau pasaka priekšā – Soundtrack Of My Life. Es ar šo mūziku uzaugu. They Never Saw Me Coming ir pirmais cd ieraksts kādu jebkad iegādājos. Nav neviena cita albuma, kuru es savā mūžā būtu vairāk dzirdējis. Dienā, kad to pirmo reizi noklausījos, nomira mans popsīgais “Es” (nav ko liegties, visiem tāds ir bijis).

Varu teikt pilnīgi godīgi, ka bez viņa mūzikas mana dzīve būtu savādāka. Protams, ne kardināli, bet tomēr daudzas manas atziņas un uzskatus balstu uz viņa lirikām. Šī ir tā tipa mūzika, kas tiešām izmaina domu gājienu.

Cik daudz tas ir R&B, tikpat arī Hip-Hop visā savā lielībā (reizēm) un asajā izteiksmē. Visiem albumiem ir mazais Parental Advisory bļembaks. Ja ir gangsteru filmās, kurās mierīgi var iztikt bez “lamu vārdiem”, tad reālā (tas nav domāts kā termins, ko tagad lieto lielākā daļa 7-klasnieki/hip-hoperi, bet gan kā “patiesā dzīve”) mūzikā bez tā neiztikt. Paklausoties šī makslinieka skaņdarbus, tas ātri vien top skaidrs. Es apšaubu, ka kāds, savā acu priekšā redzot sava mīļotā cilvēka slepkavību (Bye Bye Baby/The Comeback), varēs saglabāt dusmu pilnu, bet “politiski korektu” leksiku.

They Never Saw Me Coming, manuprāt, noteikti ir līdz šim labākais albums. Pirmajā mirklī to var nepamanīt, bet tas ir veidots kā hronoloģiska notikumu virkne “A Day In The Life…” stilā. Viss sākas skaisti un beidzas ar neiedomājamo. Visi albumi ir īpaši. Katrā ir vismaz viens singls ko var raksturot kā sava veida Westcoast ikdienas dzīves himnu. Vai tas būtu Westside, Hard Life, Paradise vai kāda cita. Nezinu otru mākslinieku ar tik daudz dziesmām, kas (vismaz man) lika, un vēl joprojām liek, aizdomāties.

No klipiem vislabāk izpildītais man liekas Better Days. Māklinieciski autobiogrāfisks un, līdz zināmai robežai, šokējoši reāls.

Saprotu, ka ikdienas latvietim, kāds tas esmu arī es, šis var liekties kā standarta “1 no 1000″ hip-hoperiem. Katram noteikti ir savs dzīves soundtracks, bet mana dzīve, as I know it, sākās ar šo.

Šis DVD principā ir viens koncerta ieraksts. Nav nekādu bonusu vai tamlīdzīgu lietu. Tad kāpēc par to rakstu, jautāsiet? Jo mani ļoti pārsteidza grupas izpildījums šī koncerta laikā. Ar mūziku viss bija OK. Tika spēlēti gan vecie labie gabali sākot jau ar “Polyamorous” un “Sooner or Later”, gan arī daži jaunie meldiņi no ieraksta “Phobia”. Skanēja labi. Patiesībā pat pārsteidzoši labi. Vienīgā problēma bija šovs. Pareizāk sakot – tāda nebija.

Visu stundu garo koncertu vokālists, ģitārists un basģitārists stāvēja pie mikrofoniem, ik pa laikam nedaudz pavazājoties apkārt. Basģitārists paris reizes palecās, bet tas arī viss. Jautājums: Vai tas ir pieņemami, ka šāda mūzikas stila pārstāvjem ir tik pasīva uzstāšanās? Standartā pie šādiem skanējumiem gribas no skapja izvilkt gaisa ģitāru un kārtīgi izārdīt istabu, bet šoreiz, skatoties uz to mazkustību, pārgāja viss prieks. Šādos gadījumos neglābj pat perfekts skanējums.

Lai gan mūzika no tā sliktāka nepaliek, baudījums, skatoties koncertu, tomēr ir mazāks. Benjaminiem muzikāli iesaku tāpat turpināt, bet piestrādāt pie skatuves performance. Ļaudis par savu naudu tomēr grib kaut ko arī redzēt.