Katru jauno gadu cenšos sagaidīt nedaudz savādāk. Parasti šis “savādāk” aprobežojās ar lokācijas vietas variēsanu. Šogad, pirmo reizi, tā bija Rīga. Lai gan noprotams, ka tur devos 2010. gada gaidās, mana hidden agenda viennozīmīgi bija aplūkot Džeimsa Kamerona 3D veikumu. Papildus pabiju dažos Vecrīgas krogos un satiku perfekto sievieti. Ja šo vietu lasāt regulāri, tad pārsteigumi nav gaidāmi, ja nē – es esmu vulgārs un nepieklājīgs dīkdienis ar egoistisku un šauru skatu uz dzīvi. Skaidrojums tā, lai nebūtu asaras jābirdina. Nu tad tā…

Turp
Piedzīvojums sākās 30. decembrī ar došanos galvaspilsētas virzienā. Gandrīz 3 stundas, vienu avārijas situāciju un vairākus nepārdomātus bremzēšanas manevrus vēlāk ieripojām, balstoties uz vietējo nostāju, pasaules centrā. Pārtiku un vitāli nepieciešamos, promiliskos dzērienus ievākuši, ieradāmies kādā Brīvības ielas ēkā, lai tajā pavadītu nākamās 4 dienas. Pēc ierašanās (ap 18:00) bija plāns doties uz Avatar, taču, saprotamu iemeslu dēļ, visas biļetes bija izpārdotas. Forum Cinemas apmeklējums tika pārcelts uz nākamo rītu un tā vietā nolemts doties talkā pa Vecrīgas krogiem.

Krogi
Teikšu uzreiz, ka šī bija masīvākā (un praktiski vienīgā) vilšanās visa apmeklējuma laikā. Jāpiebilst, ka krogu apmeklējums lielpilsētā man bija jauns piedzīvojums un pielīdzināt to kādai Valmieras vai citas pilsētas iestādei laikam nebūtu korekti. Pulkstenis sita ap 23:00 un pirmais krogs, kurā mūsu 8 cilvēku banda ieripoja, bija Ļeņingrada. Par nožēlu būda bija pilna līdz augšai, tādēļ nolēmām doties tālāk, taču īsais iespaids liecināja, ka establišments ideāls, lai uzpildītu sevi ar vienu vai sešiem aliem, kārtīgi izdziedātos un izbļaustītos. Arī uz to brīdi tur esošais ģitāras koklētājs / dziedmanis likās tīri labs. Nesaprašanu izraisīja tikai fakts, ka, man neizprotamu iemeslu dēļ, uz dīvāna sēdēja divi mazi bērni.

Par nākamo galamērķi tika izvēlēts bārs “Aptieka”. Cilvēkiem, ka tur nav bijuši, esmu izstrādājis un ekstrahējis zinātnisku paskaidrojumu, kas liks šo vietu iztēloties mats matā. Tātad – ņemam jebkuru vidusmēra Rīgas publisko tualeti, tajā ievietojam pāris mazus galdus ar stikla virsmām, stūrī iemetam alus mucu un krogs gatavs. Saprotu, ka izklausās “aizraujoši”, taču šī vietas sterilums absolūti nelikās simpātisks. Kombinējam ar tumšu apgaismojumu, flīzēm un Piebalgas alu, kas pilnīgi noteikti nebija Piebalgas alus, un rezultāts ir vieta, kurā ilgāk par vienu alu uzturēties negribas. Tā arī darījām.

Nākamais upuris – Space Dog. ļoti patukšs un arī izteikti tumšs nostūris. Daudz vietas, kura visa bija brīva, tādēļ nolēmām doties tālāk.

Vakara kulminācija – Shot Cafe. Maz vietas, bezjēdzīgi skaļa mūzika un tumšs. Par tualetes poda vāku gan biju sajūsmā. Šķaidīts alus.

Es neesmu klubu karalis vai mega-hipster’u tusiņgājējs un krogi man vienmēr ir asociējušies ar feinu pasēdēšanu draugu vai svešu (nosacīti) cilvēku lokā, sarunām un, iespējams, nelielu padejošanu, taču ne ar pagraba tumsu, bezjēdzīgu troksni (mūziku), kas spiež blakussēdētājam bļaut sejā, kā arī suslainu un neadekvāti zemas kvalitātes alu. Vīlies devos mājup.

Avatar
Šeit nav jēgas gari izplūst – lieliski iztērēti 600 miljoni. 3D līmenis an brīžiem atkarināja muti. Diena un nakts, ja salīdzina ar pirmsfilmas treileriem. Pati filma bija tik laba cik biju gaidījis. Pietiekami daudz WOW momentu, jūtīgajiem arī līdz asarām sanāks. Visā visumā brauciena highlight’s.

Vecgada vakars
Standarta izklaides ar grādīgajiem dzērieniem + netipiski interesanti pavadītas stundas ar galda spēli “Alias”. Dēļ salūta uz centru nedevos. Skatījos tos sešus, kas bija pie mājas.

Perfektā sieviete
Ārkārtīgi skaļš izteikums, taču tas jāvērtē pēc konteksta. Mana konteksta. Man sieviete šķiet lieliska, ja tā prot tevi izklaidēt un liek tev justies labi viņas kompānijā. Šī bija visi 100% abos gadījumos. Iespējams gan, nedaudz savādāk kā līdz šīs rindas beigām varētu domāt.

Ir taču aizraujoši, ja pat krēsls uz kura šī sieviete sēž var justies kā raķešzinātnieks viņas klātbūtnē. Un ir neiedomājami izklaidējuši vērot kā viņa cenšas apstrīdēt vispār zināmus vēstures faktus ar frāzi “Nē! Tā nebija”. Pērles bira visu vakaru un nē, es nebiju vienīgais, kas bija ļoti patīkami pārsteigts. Ir taču lieliski, ja nav vajadzīgs koncerts vai filma, vai pat jebkāda veida talants, lai izklaidētu un līdz smieklu asarām novestu padsmit cilvēku kompāniju. Arī es turpmāk tādu lielisku emociju kā prieks vairs neizteikšu smejoties. Uztaisīšu nopietnu seju un vienkārši teikšu: “LOL!”

Summārijs
Kopumā šī jaunā gada sagaidīšana bija… kas savādāks. Brīžiem ļoti izklaidējoša, reizēm – vilšanos pilna. Viss, kas notiek ir labs, tādēļ nenožēloju pilnīgi neko, taču vienu atziņu gan Jums nodošu no šī visa: Silence, comfort and warm food is underrated!

Titānika budžets action/comedy/adventure filmai – ja režisors un producenti nav pilnīgi vājprātīgi, tad galā nekas slikts nevar sanākt. Šoreiz nesanāca arī. Nauda tika ieguldīta tur, kur to arī vajadzēja ieguldīt – graujoši masīvos bleķa gabalu kautiņu un sprādzienu kadros. Transformers: Revenge of the Fallen ir filmas pirmā daļa, tikai sarijusies steroīdus un iemetusi LSD. Viss ir lielāks, iepaidīgāks un tiešām nepaiet ne 10 sekundes kad kaut kas nenotiek.

Protams, ir jau arī sliktās puses. Stāsts, lai arī saprātīgs, tomēr nedaudz atgādināja Indiana Jones vai The Mummy izgājienus ar mistiskām kartēm utt. Lai arī tas nav nekas slikts, manuprāt, tomēr varēja bīdīt kaut ko modernāku izvēloties savādākus draudus cilvēcei. Neiztika arī bez romantiskās vāvuļošanas, kurai šajā filmā, liekas, nevajadzēja būt. Labi. Nedaudz salduma, protams, vajag vienmēr, taču manai gaumei biš pa daudz. Dialogi, vietām, manāmi klibo un pārstāv corny frakciju, taču pirms tie manāmi sāk kaitināt – kaut kas sāk ārdīt pamali un viss aizmirstās.

2 dienas pirms jaunās daļas noskatīšanās, atsvaidzināju atmiņu par notikumiem pirmajā daļā un, labi, ka tā. Ja to nebūtu darījis, pieļauju, ka būtu bijušas problēmas atcerēties ko nozīmēja jēdziens “Sector 7″ vai kas tas par garo tipu, kuru pazīstu tikai kā Monk’a brāli. Jaunpienācējiem, tomēr, tas nekādā veidā skatīšanos nesabojās, jo viss ir pasniegts pietiekami saprotami, lai nebūtu uz mirkli jāapdomā “Kas tas, pie velna?”, tādējādi palaižot garām daļu sižeta.

Kopumā, no visiem wannabe vasaras blockbusteriem Transformers: Revenge of the Fallen ir pirmais, kas ir attaisnojis manas uz to liktās cerības. Protams, tas noteikti nav The Dark Knight ar kompleksajiem tēliem un stāsta atzarojumiem, taču filma pilda visas komiksa ekranizācijas funkcijas – “ekšens”, humors un kaudze izklaides. Labākais kino grāvējs, kas šogad redzēts.

Jāatzīst, ka šoreiz Rīga man likās simpātiskāka kā citas reizes. Nejutu to iekšējo nervozitāti, kas man parasti sekoja uz katra soļa. Lielās cilvēku masas mani netraucēja un jutos diezgan omulīgi bradājot pa Latvijas centra galvenajām ielām. Centrā nonācu mirkli pēc 10:00 un ar kompanjonu uzreiz devāmies Forum Cinemas virzienā ar mērķi iegādāties biļetes uz Terminator’a ceturto installment’u. Pēc filmas beigām tika veiktas top-secret aktivitātes, kuras arī bija brauciena mērķis, un tad, ap plkst. 15:00, devāmies Alfas virzienā. Satiekot pārējos ceļa biedrus tika nolemts piekāst veikalus un ievērtēt Cinamon kinoteātri un tur piedāvāto Toma Henksa jauno ekrāngabalu. Pēc tam, kā parasti, atgriešanās dzimtajā krastā. Tāda tā diena īsumā. Bet nu, nedaudz izvērstāk par minēto kinoteātri un katru no filmām. Brīdinu uzreiz, ka būs spoileri.

Terminator Salvation

Visas iepriekšējās Terminator’a daļas attēloja notikumus, kas noveda līdz ceturtās daļas tuksnešainajai, tehno-slepkavu piemēslotajai pasaulei. Savā ziņā tas bija liels pluss, jo rezultāts bija zināms, taču visi vēlējās noskaidrot, kā līdz tam nonāca. Šajā reizē nācās samierināties tikai ar rezultātu. Teikšu uzreiz – es biju gaidījis ko labāku. Sižets bija neorģināls un diezgan garlaicīgs. Protams, tā ir action filma un sižets automātiski ir otrajā plānā, taču, salidzinot ar iepriekšējām daļām, šīs filmas stāsta turpināšanas vērtība ir ļoti tuvu nullei. Vienīgais, ko šī daļa atklāja par vecākajās daļās redzēto nākotni ir kā Džons Konnors ieguva savu rētu uz sejas. Pēdējās dienās Twitterī parādījās vairāki daiļā dzimuma pārstāvju izteikumi par labu Terminator’am, kas izraisīja aizdomas, jo par nevienu citu daļu šādas skaistas lietas nebiju dzirdējis. Tagad arī ir skaidrs kāpēc. Tik daudz emocionāli pārsaldinātu momentu nevar atrast sametot visas pirmās 3 daļas kopā. Man ik pa laikam uzpeldošās “jēlības” ievērojami traucēja. Manuprāt, Terminator’ā emocijām ir jāizpaužas tikai scēnās, kur māte ārstam pie rīkles tur šļirci, kamēr dēls ar shotgun’u kontrolē apsargus.

Ja skatāmies uz aktieriem, tad Beils tomēr laikam ir visai ierobežots, ja runājam par aktiermākslas range, jo visu filmu viņš nežēlīgi atgādināja Betmenu. gan pēc uzvedības, gan zemās, aizsmakušās balss. Tips, kas atveidoja Markusu būtu bijis labāka izvēle galvenajai lomai. Common šajā filmā bija abismāls. CGI atdarināto “Ārniju” uztvēru kā klaju necieņas izrādīšanu. Kāda velna pēc tas bija vajadzīgs? Ja nevarat dabūt oriģinālu, tad nav ko zaimot svētu kino vēstures tēlu.

Protams, ne viss ir tik melns kā to mālē, jo, skatoties uz režiju, uzslava jāizsaka McG, jo daži kameras “šāvieni” un action sekvences ir ļoti labas.

Kopumā, filma noteikti ir izklaidējoša un piedāvā kārtīgu devu eksplozīvas spriedzes, taču patiesi Terminator’a sāgas fani būs smagi vīlušies. Ja filma būtu izlaista ar citu nosaukumu, tad es noteikti nebūtu tik kritisks, taču kā Terminator’u evolūcijas nākamajam solim filmas vērtība ir nulle, jo sižets nekādā veidā netiek virzīts uz priekšu. Mans piedāvātais nosaukums: Another ordinary day in the life of John Connor.

Angels and Demons

Šeit, domājams gari neizplūdīšu, jo viss tāpat ir skaidrs. Filma tika uzņemta ar mērķi paspēt papeldēt uz pirmās daļas slavas viļņa, bet finālā sanāca nebaudāma. 2 stundas baznīcu slavinošu, absolūti neinteresantu samazgu ar miljards reižu redzētu sižetu. Silti iesaku netērēt naudu par šo drazu. Acīmredzot, arī Henksam vairs nav svarīgi zem kādas drazas viņš liek savu vārdu.

Kinoteātris Cinamon

Biju salasījies kaudzi ar citu blogeru atsauksmēm par šo jauno kinoteātri un, līdz ar to, dodoties uz turieni skatīties filmu, cerības nenospraudu visai augstu, taču viss jau nemaz nav tik traki kā nostāstīts.

Iesākumam, dažas lietas, kas liekās traucējošas:

• Biļešu pārdošana tajās pašās kasēs kur popkorns ir diezgan plānprātīga doma;
• Krēsli bija dīvaini, taču, kad pierod, tad dīvainā šūpošanās vairs netraucēja;
• Zāļu plānotājam vajadzētu salauzt rokas, jo, kāda velna pēc labāko sēdvietu vietā ir celiņš?
• Ekrāns bija lielāks kā Forum Cinemas, taču šajā gadījumā tas ir vairāk kā mīnuss, jo baudāma skatīšanās iespējama tikai no divām pēdējām sēdvietu rindām;
• Rindu izgaismojums tumsā nedaudz novērš uzmanību;
• Biļešu cena priekš pēcpusdienas seansa, manuprāt, pa šerpu.

Lieta, kas man likās pilnibā pieņemama, bija skaņa. Daudzviet lasīju, ka tā esot nebaudāma, taču, tā kā man audiofīlija izpaužas tikai atsevišķu mūzikas skaņdarbu klausīšanās brīžos, tad nekādus dzirdes diskomfortu neizjutu. Balsis dzirdēju, grīda rībēja. Man vairāk neko nevajadzēja. Varētu pat teikt, ka skaļuma ziņā Cinamon uzvar FC, jo Parex Plaza reizēm troksnis ir uzgriezts pārāk skaļi priekš manas gaumes.

Ar iepriekšējo apgalvojumu, protams, nenostādu Cinamon līdera pozīcijās, jo Parex Plaza ir un būs galvas tiesu pārāks. Iespējams, neesmu pietiekami izlepis, lai man liktos, ka Cinamon ir kino mēslu bedre Nr. 1, tādēļ ar mierīgu sirdi varu ieteikt turp doties, ja ir vēlme redzēt kādu filmu, taču nav noskaņojuma doties uz centru. Piezīme, ka filmu skatīties baudāmi iespējams tikai no pēdējām 2 rindām, paliek spēkā.

Varens bija mans pārsteigums, kad Valmieras kinoteātris “Gaisma” Star Trek vietā izvēlējās rādīt Confessions of a shopaholic. Intereses pēc to gabalu vakar noskatījos un jāsaka, ka skatīties kā omītes 2 stundas ada zeķes un stāsta sīpolu zupas receptes būtu bijis daudz aizraujošāk. Worst piece of shit ever. Īsumā – kino “Gaisma” ar šo izgājienu raidīja precīzi tēmētu spērienu manu dzimumorgānu apvidū, bet nav jau pirmā reize. Protams, visu vainu jau arī viņiem nevar uzvelt, jo kino jau rāda to, ko tauta grib redzēt un, ja tauta grib skatīties bezsmadzeņu blondīņu filmas vai populāru filmu rīmeikus slāvu varinatā, tad to arī viņi rādīs. Aizrāvos…

Īsumā, vakar bija iespēja doties uz Rīgu, ko tad arī izmantoju, lai piepildītu savu ieceri – nostatīties Star Trek. Protams, es jau nebūtu es, ja šokējošās detaļās neizklāstītu visu “mīļajā” galvaspilsētā redzēto…

Diena sākās 6:30 un izbraucām 7:15. Laikapstākļi bija sūdīgi, līdz ar to ieguvu jaunas iemaņas akvaplaningā. Transports tika atstāts pie Alfas, lai nebūtu jāķēpājas ar lieku naudas tērēšanu stāvvietai. Maršruts līdz kinoteātrim tika paveikts ar tramvaja palīdzību.

Parex Plaza ieradāmies ap 9:00, kas nozīmēja, ka nācās laiku nosist līdz 10:00, kas savukārt nozīmēja, ka varētu paēst brokastis. Par barības uzņemšanas vietu tika izvēlēts pāri ielai esošais Hesburger. Līdz šim ēdot šīs ķēdēs ēstūžos man pārtika vienmēr likusies pieņemama, taču šoreiz viss, izņemot kolu, bija kaka. Frī kartupeļi bija pāreļļoti un vistas burgers garšoja pēc silta gaisa ar eļļu. Apkalpošana gan bija tik laipna un entuziastiska, ka, visticamāk, ja būtu palūdzis šamējai mums par prieku uzdejot kādu tautas deju, viņa to būtu arī izdarījusi. Šādas parādības apkalpojošajā sfērā redzu ļoti reti, līdz ar to klasificēju šo parādību kā rīta entuziasmu + pie\nemu, ka minētā meitene šo darbu strādā neilgi, jo šaubos, ka kāds ilgi var sajūsmitāties par advancētas gaļasmaizes pasniegšanu.

Laikrādis sita 10:00 un devāmies iegādāties biļetes, kas maksāja smieklīgi maz, jo trāpījāmies ZeDienā. Atlikušais laiks līdz seansam tika pavadīts kinoteātra foajē pavērojot visus dīvainos garāmejošos piparus. 20 minūtes pirms 11:00 devāmies uz 6. zāli, lai ieņemtu vietas. Brīdi pēc 11:00 viss sākās. Visapkārt ieslēdzās tumsa, gremojās popkorns un es iekšēji spiedzu kā sīks skuķis pirms pirmās bārbijas saņemšanas. Un jau 2 stundas vēlāk viss bija beidzies.

Nu tad par filmu
Godīgi sakot, man trūka kaut kāda nedefinējama odziņa. Stāsts bija labs, aktieri labi, specefekti maģiski, taču kaut kas pietrūka. Iespējams, to saka Star Trek fans manī, jo pieņemu, ka J.J.Abrams vēlējās pasniegt mainstream variantu plašākai stāsta saprotamības veicināšanai tautā. Manuprāt, ļoti apsveicams gājiens (Spoiler alert) bija vecā Spoka (Leonard Nimoy) atgriešana uz lielā ekrāna, kas manī uzreiz pavēra tādu kā pagātnes sentimentu. Viena lieta, ko gan no scenārija nekādīgi nevarēju saprast (Here comes the Nerd talk), bija izgājiens par bīmošanu (Energize!) uz kuģi, kas ar Warp speed’u dur caur galaktiku. Dīvaini, jo necienā citā Star Trek universa ekranizējumā šādi brīnumi nenotika. Un tik svarīgu lietu kā matērijas pārvietošanu no attālas vietas uz pār-gaismas ātrumā kustošos kuģi, domājams, neviens nebūtu aizmirsis. Otrkārt, manuprāt, bīmot varēja tikai noteiktu distanci. Treškārt, ainās, kur Enterprise tika apšaudīta, Spoks tika bīmots uz planētu, kas pats par sevi ir fiziski neiespējami, jo caur paceltiem shield’iem bīmot nav iespējams. Tik daudz par maniem Trekker novērojumiem.

Kopumā par filmu varu teikt visu to pozitīvāko, taču, kā jau tas pienākas, pāris piezīmes par pašu skatīšanās lokāciju. Filmas laikā man blakus sēdēja tīņu tips, kas ēda bekona popkornu. Aromāts bija “fantastisks”. Aiz manis sēdēja kaut kāds puņķītis, kam patika atkārtot tikko uz ekrāna teikto. Čekova akcents visiem likās manāmi uzjautrinošs, kas man, savukārt, lika šaubīties par publikas smadzeņu kapacitāti. Ir kaudze sliktu aktieru, kas slāvu akcentu attēlo graujoši, taču šajā gadījumā akcenta atveidotājs bija dzimis krievs. Tātad, zināmā mērā auditorijas krievi apsmēja paši savu spēju runāt precīzā angļu valodā? Iespējams. Bet nu jau es piekasos sīkumiem. Pēdējā un, iespējams, svarīgākā piezīme par pašu filmu – nekad, ne zem kādiem apstākļiem nedrīkst ļaut nejēdzošiem cilvēkiem tulkot Sci-Fi filmas. Brīžiem pametu acis uz subtitriem un ievēroju vienkārši graujošus pārnesumus. Daļa tulkotā teksta bija absolūti bezsakarīga, jo pat ne tuvu nepārnesa oriģinālvalodā izteikto domu. + 1 angļu valodas apguvei.

Pēc filmas tika ieēstas pusdienas “Karotēs” un apsvērta doma aiziet vēl uz kādu filmu, tāču, ieraugot pusaudžu invāziju, kas bija pārņēmusi kinoteātri ap plkst. 15:00, gribēšana novīta. Tika kāpts tramvajā un durts uz Alfu. Nedaudz noguruši, ievēlāmies mašīnā un zudām dzimtās puses virzienā. Par filmu bija prieks, taču no lielpilsētas atkal kādu laiku būs gana.

Live long and prosper…

Nu tad par filmu…
Ļoti tumša. Storīlains izkopts gandrīz perfekti un spriedze tur uz krēsla malas visu filmas laiku. Dialogi bija inteliģenti un humoristiski izkopti. Ne tādi, kā friggin’ cartoonish Spiderman bazars. Specefekti, protams, bija atbilstoši, taču ne tik pārāki, lai novērstu no lieliskā scenārija. Es šo filmu vairāk klasificētu kā trilleri, nevis tipisku superhero-action-flick, jo interesantākie brīži bija tieši te, kas noveda pie kompleksajām eksplozijām nevis pats blieziens. Efekti, principā, bija glazūra uz jau tā ekselentas un kārtīgi izceptas kūkas.

The Joker
Neapšaubāmi filmas varonis. Es centos palikt neitrāls un aizmirst visu Ledžera debesīs celšanu tikai dēļ tā, ka viņš traģiski un pirmslaicīgi šķīries no dzīves. Pieļauju, ka man izdevās. Tik un tā – viņa sniegums bija vienkārši fenomenāls (labāks vārds nenāk prātā). Es neatceros tādu reizi savā saprāta mūžā (16 gadi un uz augšu), kad kāds filmas tēls (piekāst vai šausmene vai action) būtu manī tiešām ieviesis zināmas bailes un sirdsklapes. Drūmi slepkavojošais humors un tie smiekli. Tiešām jāsaka, ka svētki gan acīm, gan zosādai. Šādi salauzt savu smaidpuisīša un “kuprkalnmugurnieka” tēlu nevar katrs. Manas domas par šo aktieri mainījās par visiem 180. Viņš visu ekranizāciju pacēla jaunā līmenī. Ja viņš dabūs Oskaru, tad tas noteikti būs pelnīti. Lai gan daudzi, iespējams, to vērtēs kā līdzjūtības un “legacy” apbalvojumu, tomēr sniegums bija aizraujošs un izcelšanas vērts.

Atgriežoties vēl pie filmas. Visu laiku nepameta sajūta, ka ļaunie varoņi ir izcelti priekšgalā, tad nāk (nu jau) komišeners Gordons un tikai tad – klusais bruņnesis Betmens. Teikšu godīgi, nedaudz māc šaubas vai Beils tiešām bija labākā izvēle lomai. Viņš ir lielisks aktieris, taču varbūt ne gluži priekš šī žanra.

Visā visumā esmu neviltoti sajūsmināts par Tumšo Bruņinieku kā kopdarbu. Gandrīz 2 ar pus stundas spriedzes, sprādzienu un lieliskas aktierspēles, un tas viss par vienu no senākajiem supervaroņiem. Kura filma vēl par sevi to var apgalvot?

Southland Tales. Dwayne “The Rock” Johnson, Seann William Scott, Sarah Michelle Gellar, Mandy Moore, Justin Timberlake. 2 stundas. IMDB vērtē ar 6.3. Es – nezinu pat īsti ar ko sākt. Kaut ko “šādu” negadās redzēt katru dienu. Slima narkomāna murgi jeb pārprasts, ģeniāls meistardarbs. Read On.

Pirmā stunda bija gara. Vairākas reizes apsvēru atslēgties un labāk noskatīties kaut vai kādu Stargate epizodi, bet tomēr sevi piespiedu un mierināju ar domu, ka aktieri vairāk vai mazāk labi un, gan jau, kļūs skaidrāks. Beigās kļuva. Nosacīti.

Šī filma skatītāju izaicina. Skaties, seko līdz vai arī pats atbildi par sekām. Es, kā svētdienas filmu skatītājs, protams, pievērsos pasākumam ar zināmu vienaldzību un ļāvos pārsteigumam. Slikti darīju. Ja skataties šo kustīgo ekrāntapeti, pievēršat uzmanību gandrīz vai katrai niansei. Beigās noderēs.

Paralēlas realitātes, nākotnes tehnoloģijas, deva melnā humora un narkomānu delīrijs – tā es raksturotu šīs filmas pirmo iespaidu.

Stāstu, protams, neatklāšu, taču piezīmēšu, ka ne visiem šis gabals varētu būt “ceļams”. Arī es pats, lai gan beigās, liekas, ka domu sapratu, pieļauju, ka “inteliģentāka” būtne to uztvertu pavisam citādi. Vēl joprojām nevaru īsti izprast vai stāsts savā esencē ir vienkārši bezsakarīgi jēls un idiotisks jeb tikai debesu apdāvināto cienīgs, jo doma tajā ir TIK dziļa, ka standarta sapiensam to neapstrādāt.

Ja ir 2 liekas stundas, pacietība un vēlme ne vienkārši skatīties, bet arī analizēt redzēto, tad šis sacerējums varētu būt Jums. Garo skatīšanos atvieglos skaistā režija un grafiskais realizējums. Domas, noteikti dalīsies, bet pieļauju, ka to arī paši autori vēlējās panākt.

Have A Nice Apocalypse…

4 Sajūtas. 4 Dzīvesstāsti. Kevin Bacon, Brendan Fraser, Andy Garcia, Sarah Michelle Gellar, Forest Whitaker filmā, kas balstīta uz senu ķīniešu sakāmvārdu, kas dzīvi sadala 4 emocionālos galapunktos: Laime, Prieks, Bēdas un Mīlestība. IMDB filma novērtēta ar 7.9/10. Piekrist? Nepiekrist? Lasām tālāk.

Ir gadījumi, kad IMDB lietotāju gaume smagi nesaskan ar manējo. Šī nav tā reize. Es pat filmu būtu novērtējis augstāk.

Šī ir viena no tām ekranizācijām, pēc kuras noskatīšanās neliekas, ka ir lieki patērēta pusotra stunda un ar steigu jācenšas aizmirst tikko redzētais. Domāju, ka noskatoties šo gabalu, noskaņojums pēc redzētā varētu variēt atkarībā no skatītāja. Es filmu beidzu skatīties ar lielu smaidu.

Vairs nav tik biežas tās reizes, kad pēc kino skatīšanās ir zināms gandarījums par “paveikto”. Patreizējā monotonajā kino tuksnesī šis kustīgais sacerējums likās kā oāze. Nekā jauna gan tur nav, bet esošās vērtības ir pielietotas pietiekami labi, lai nebūtu garlaicīgi.

Dīvaini šķita fakts, ka filma tiek rādīta tikai izvēlētos kinoteātros un netiek pozicionēta kā liels Blockbusters, neskatoties uz labo aktieru klāstu un kvalitatīvo realizāciju. Tai pat laikā tādi “šedevri” kā “Alvins un dolbanie burunduki” tiek kladzināti pa puspasauli.

Interesants stāsts, kas atgādina īsdzīvojošo seriālu “Six Degrees”, attēlo cik ļoti tomēr mūsu, šķietoši, vientuļās dzīves tomēr ir saistītas ar pārējo pasauli un cilvēkiem visapkārt. Viss, ko tu dari, ietekmē kādu citu. Filosofija, kombinācijā ar romantiku, action, spriedzi un, manuprāt, izcilu stāstu + perfektu aktieru sniegumu (pozitīvi pārsteidza Bafija) kulminē ārkārtīgi interesantā un patīkamā pusotrā stundā, kas, ja ne visiem, tad vismaz dažiem liks aizdomāties par savu dzīvi.

Sometimes The Things We Can’t Change… End up Changing Us.

Pirms dažiem gadiem, kad Ēriks Bana (Eric Bana) tēloja milzi, viņš to darīja, manuprāt, labi un pārliecinoši. Problēma bija tikai viena – skripts bija galīgi garām. Kurš būtu domājis, ka no Marvel varētu sagaidīt tik drūmu un, zināmā mērā, psiholoģisku drāmu par vienu no slavenākajiem supervaroņiem. Man, personīgi, pirmā daļa likās kā pārāk gari izstiepts bezjēgas murgs. Pie tam kā galveno ienaidnieku izvēlēties viņa tēvu, nu tas jau ir augstākās klases bullshits.

Noskatoties jaunās epizodes treileri, uzreiz bija skaidrs, ka no šī gabala, visticamāk, arī neko labu nevar gaidīt. Pirmajai ekranizācijas vismaz tas šķita interesants. Nesaprotu kādā sakarā Edvards Nortons parakstījās uz galveno lomu. Ja no Līvas neko citu nevarēja gaidīt, tad Edvardam tāču ir talants. Daudz talanta.

Nav arī ko pāragri spriest. Sagaidīsim 13. jūniju un redzēsim.

Reku trailer:

He’s Back. Jānis…eee…atvainojos, Džons Rembo ir atgriezies, lai vēl pēdējo (?) reizi parādītu uz ko ir spējīgs. Stallone atnāca, uzrakstīja un notēloja. Filma noteikti ir kaut kas, bet vai tā ir labāka, sliktāka vai varbūt kas cits salīdzinot ar iepriekšējām 3 daļām, lasi tālāk.

Stāstu es nestāstīšu, jo prieku citiem bojāt nav ētiski. Pateikšu tikai to, ka biju pārsteigts. Pozitīvi pārsteigts. Filmā bija viss ko vien var vēlēties kārtīgs action fans, un pat iespējams vēl nedaudz vairāk, bet stāstīšu par visu pēc kārtas.

Aktieri, manuprāt, bija labi izvēlēti, lai gan daudzus redzēju pirmo reizi. Sniegums pieņemams. Vienīgais, ko īsti nevaru izprast ir, vai tiešām vajadzēja personu, ko spēlē Džūlija Benza (Julie Benz), kuru jau varēja apbrīnot Bafijas vampīru slepkavošanā, kā arī Dexterā. Viņs tēls man likās nedaudz lieks visā stastā, jo neko jēdzīgu viņa tā arī nepateica, tikai šaujamscēnās stenēja fonā. Vai viņas personāžs tika ielikts tikai, lai būtu viens cilvēks vairāk ko glābt? Vai vienkārši vismaz vienai sievietes lomai filmā bija jābūt, lai kāds nesāktu brēkāt par diskrimināciju? Es absolūti nenopeļu Džūlijas Benzas aktierspēli, taču, manuprāt, filmā nekas nebūtu būtiski mainījies, ja viņas teksti un izgājieni būtu vienkārši piešūti klāt kādam no pārējiem aktieriem.

Dialogs bija OK, lai gan brīžiem sviestains. Stallone man ir palicis atmiņā kā scenāriju autors, kas brīžiem pārāk traki fiksējas uz monumentālu tekstu radīšanu, kā, piemēram, “Live For Nothing Or Die For Something” vai “War Is In Your Blood. Don’t Fight It”, kā arī mans filmas favorīts “When Pushed, Killing Is As Easy As Breathing”, taču no tā cieš pārējais dialogs. Brīžiem man nācās smagi pakasīt galvu, lai iebrauktu ko attiecīgajā scēnā viņš ir gribējis pateikt.

Specefekti bija lieliski. Asiņaini, bet lieliski. Lai gan neesmu nekāds militārais eksperts, liekas, ka nevienā citā filmā līdz šim nebiju redzējis tik reālistiskus balistikas (ložu trāpījumu un to iespaida) efektus. Šī nav tipiska Rambo filma, kurā purnam miesā var iedzīt magazīnu kalašas ložu un šams tik nedaudz atgādinās Šveices sieru. Izcili tiek parādīts, kas notiek, ja tev trāpa šaujampulvera projektīlis. Gaļa šķist, ekstremitātes atdalās. Standing ovations specefektu komandai.

Kas visvairāk šo filmu atšķir no visām iepriekšējām Rambo daļām, manuprāt, ir fakts, ka šoreiz ir reāli saredzama un izprotama filmas doma. Pamatelementi nav izdomāti. Birmā (Laikam tā to latviski sauc) šogad aprit 60-tais gads kopš tur plosās pilsoņkars. Stallone ir paņēmis reālus (šokējoši reālus) faktus par pamatu savai filmai, tādējādi šai problēmai pievēršot skatītāja uzmanību, kas ir apsveicami. Lai gan esmu action fans un priecājos, ja filmā notiek kas “spēcīgs”, šoreiz man likās nepiemēroti jūsmot par katru galvā raidīto lodi. Domājams, ka to Stallone arī vēlējās panākt. Izdomāti notikumi ir viena lieta, taču, ja tev, skatoties visas brutālās slaktiņu ainas, pakausī visu laiku sēž doma, ka tas pašlaik reāli Birmā tā arī notiek, asinskārais prieks pāriet uz neatgriešanos.

Visā visumā Rambo IV ir laba filma. Manuprāt, labākā visā Rambo sērijā. Varbūt nav tik daudz kara skatu kā pārējās, taču to atsver stāsts. Nedaudz līks, bet tomēr ar domu. Viens fakts gan man šķita gaužām muļķīgs. Ir 2008 gads, bet Rambo tomēr pats sev pirms cīņā došanās kala mačeti. WTF? Visādu nažu apkārt pa pilnam, bet šim vajag speciālo…

Lai vai kā, uzskatu šo par cienījamu noslēgumu Rambo sērijai, lai gan klīst jau baumas par piekto daļu, kas varētu spēlēt Āfrikā un tikt balstīta uz tādu pašu reālu karu kā šajā gadījumā, bet tas jau ir cits stāsts.

Dodu 7/10.

Filma sākas tur, kur iepriekšējā beidzas. No nogalinātā Predatora slepus izrokās viens no Alieniem, kas arī būs visas filmas galvenais ļaundaris. Ar ko šis īpašs? Atrodamies Predatora organismā, tas, acīmredzot, ir mutējis (pārveidojies) un kļuvis par Aliena/Predatora hibrīdu. Noslaktējis gandrīz visus Predatorus, procesā nogāžot uz zemes pašu kuģi, tas attopas uz zemes. Šeit arī viss sākas. Stāstu nestāstīšu, lai tiem, kas filmu vēlas redzēt, nesabojātu “prieku”. Jā, vārds “prieks” šeit liekams pēdiņās. Kāpēc? Lasi tālāk.

Lai gan esmu liels zinātniskās fantastikas, kā arī Alien un Predator filmu sēriju cienītājs, šis gabals bija viena liela sāpe pusotras stundas garumā. Aktieri, no kuriem daļa bija redzēta iepriekš, bija nepārliecinoši, bet to es pilnībā esmu gatavs novelt uz dialogu. Teksti visas filmas garumā ir, maigi izsakoties, drausmīgi. Stulbas frāzes, pilnīgi nesakarīgas piebildes un, brīžiem, manāmas “filler” epizodes, kurās kaut kas ir uzskricelēts, lai aizpildītu laiku (Nāk prātā teiciens par klusēšanu un zeltu).

Kā jau teicu iepriekš, tad aktierspēle ir ar kājām spārdāma. Vienā no galvenajām lomām ir Reiko Aylesworth, kura man simpatizēja, kad tēloja Mišelu seriālā 24, bet nu šeit es viņai “neticēju”. Kā jau minēju, tad dialogi ir slikti, no kā izsecinu, ka aktieri nevarēja īsti iejusties savās lomās. Apakšstāstu priekš vienas filmas varbūt arī ir par daudz, līdz ar to neviens nav labi attīstīts un tādējādi uztverams nopietni. Vai Jūs arī nepaskatoties atpakaļ ņemtu vafeli, ja Jūsu laulātajam draugam uzbruktu citplanētietis? Es, domājams, ka vismaz ar birstes kātu viņu provētu padauzīt.

Vēl nedaudz atgriežoties pie dialogiem. Ikviens taču ikdienā mēdz palamāties. Kaut vai nedaudz, bet tomēr. Kāpēc lai šī filma būtu izņēmums? Pietiekamā daudzumā ir epizodes ar “Fuck” this un that, taču reti kad šādas frāzes liekas tik pilnīgā nevietā. Ir filmas kad galvenais varonis zemā balsī nosaka “Fuck You”, lai pēc tam ar māksliniecisku ekstravaganci raidītu adresātam pierē pāris lodes, un arī tu pats/-i, būdama ķerta momentā, iekliedzies “Fuck Yeah!” un ar gandarījumu uz sejas pievērsies nākamajai scēnai. AVP:R ir savādāk. Katru reizi kad atskanēja šis pasaulē plaši atzītais lamuvārds, es pie sevis nodomāju “WTF? Kurš normāls cilvēks tādā brīdī kaut ko tādu teiktu?”. Cilvēks, būdams šoka stāvoklī, tev prasa kā tu iedomājies tikt līdz helikopterim cauri citplanētiešu baram un tu viņu pasūti dirst? Kur IR loģika? Nav jau pusdolāra videoklips, ka būtu jālamājas tikai lamāšanās pēc…

Šī filma nav maziem bērniem. Skati brīžiem ir brutāli, lai gan kaut kā skatoties nepameta sajūta, ka netiek parādīts viss “Gore” (Es nerunāju par Al Gore).Man ir diezgan stipras iekšas (vismaz es tā domāju), bet kad viens no citplanētiešiem ar kaislīgu skūpstu uz lūpām sāka kādai stāvoklī esošai sievietei pumpēt savas olas (nokaunies) vēderā, es tomēr uz mirkli palūrēju ko dara mans zaķis (jā – zaķis).

Principā, filmu beigās skatījos tikai, lai varētu teikt, ka esmu redzējis, jo jau desmitajā minūtē sapratu, kas te nekas labs nav gaidāms. Visu garo sviestu nedaudz atsvēra pēdējās 20 minūtes, kurās bija mazāk runas un vairāk darbu, taču visā visumā šī filma nav Jūsu sūri pelnītās naudas vērta. Katrā ziņā es biju ļoti priecīgs, ka neaizgāju dēļ šī “šedevra” uz kino.

5 no 10. Sasodīts. Tikai 5/10.