Tikko esmu atgriezies no sava pirmā skrējiena pa Valmieras ielām šogad. Izcils vakars, izcils dabas aromāts un izcila noskaņa. Šis ir neliels atskaites punkts man, lai arī vēl pēc gadiem atcerētos, ka tas ir to vērts. Šī ir piezīme no sērijas “kamēr vēl svaigi atmiņā”, tādēļ šo rakstot sēžu slapjš un laimīgi saguris.

Pāris noteworthy piezīmes:

• Skriet bija aizdomīgi viegli. Ieturēju to pašu 3 kilometru tradīciju kā pagājušajā gadā. Bet nebiju ne aizelsies, ne gribēju mirt. Vai nu jāvelk sakarības ar to, ka pirms aptuveni mēneša jau dažas reizes ārā skrēju, vai ar to, ka arī pa ziemu reizēm paskrēju zālē, kas smagi sūkāja bai-ze-vej;
• Pirmo reizi redzēju skrējēju, kas skrien tajā pašā laikā kad es. Divreiz;
• Nesaprotu kādēļ, bet svila pēdas;
• Picu ēst dažas stundas pirms skriešanas – bad idea;
• Jāsit sev pa seju, ka šodien tikai pirmo dienu izlēmu iziet paskriet šeit. Gribu jau atkal;
• Kādu brīdi sevi atkal jāpieradina un tad vajadzētu riskēt skriet vairāk;
• No rītiem noteikti nesākšu skriet. Miegs tomēr ir varenāks kā veselība. Un vakaram ir savs šarms.

Ja Tu šo lasi, tad nelasi, bet ej pēc botēm, tupelēm vai koka kalašām un sāc skraidīt apkārt. 22 gadus biju skeptiķis šajā jautājumā, lielākoties dēl savas dzimtās skolas kreisās sporta audzināšanas, taču tagad esmu ticīgais.

Skatījos tumsā un ieraudzīju gaismu. Nu labi, tumšs vēl nebija. Bet tāpat feini.

Kārtējo reizi ir pierādījies, ka draugi un labi paziņas ir neatsverama dzīves sastāvdaļa, jo tieši dēļ sava atlasītā laika biedru loka esmu ticis pie diviem jauniem darbiem. Viena, kas pilns ar stundām ilgu rakstīšanu, un otra, kas izaicina apgūt kaudzi jaunu lietu un atsvaidzināt sen aizmirstas zināšanas. Nav svarīgi kur, kas un kā, vienīgais, kam jāzina visi sīkumi, tos zin. Šo ierakstu veidoju kā atskaites punktu tev (sev), lai iespraustu mietu vagas sākumā, kurā, cerams, pēc dažiem mēnešiem atskatoties, būs sadīgusi kaudze jaunu zināšanu un kontaktu.

Pašlaik manā smadzeņpodā ir diezgan nervoza gaisotne, jo priekšā garš apzināšanas un izglītošanās ceļš. Nezināšana mani padara nervozu. Ļoti nervozu, jo nepārtraukti liekas, ka kāds no manis pēc mirkļa prasīs neiespējamo vai arī ko vienkāršu, ko nezināšu. Sākums, kā jau visam, būs grūts, taču liekas, ka viss varētu izdoties. Protams, ja spārdīšu sevi pa pēcpusi un spiedīšu kaut ko lietas labā darīt. Nākamo mēnešu labākie draugi man būs Linux, tīkli un kaudze sistēmas deployment‘u eksperimentu. Good times.

Vasara jau laužās pa durvīm iekšā, bet man ir mazāk laika nonsense lietām, kā jebkad agrāk. Un tas ir labi. Kājas likšu uz galda, kad miljoni būs sapelnīti. Man šim gadam ir lieli plāni. Pienācis laiks tos sākt īstenot.

Kaut kad pagājušā gada beigās pa ausu galam dzirdēju, ka no 2010. gada visiem oficiāli pelnošajiem indivīdiem papīra kalnu vietā visas saistības ar valsti, respektīvi, atskaitīties par saviem ienākumiem, vajadzēs ar Elektroniskās Deklarēšanas Sistēmas starpniecību. Pagājušajā gadā nesanāca papīrus nogādāt savā reģionālajā VID iestādē, tādēļ devos šodien.

Kā apzinīgs un padevīgs valsts kalps, visus papīrus biju iepriekš sagatavojis, lai maksimāli minimizētu uzturēšanos jaukajā birokrātijas paradīzē. Visu aizpildīto veidlapu kaudzi liku uz letes un teicu: “Labdien! Vēlos slēgt līgumu par EDS lietošanu.” Darbiniece laipni ņēma un sāka pāršķirstīt manis aizpildītos papīrus. Nepagāja ne minūte kad darbinieces seja priecīgo grimasi nomainīja pret bažām. Viņa prasīja vai man ir laiks uzgaidīt. Protams, ka bija, jo vēlreiz skriet nevēlējos. Pie apvāršņa parādījās otra darbiniece ar kuru mani apkalpojošā persona uzsāka tipiskā biokrātu spiedzošā tonī ieturētu dialogu par manu dokumentu atbilstību. Tika apspriesta mana aizpildīšanas maniere utt. Es stāvēju blakus. Sekoja jautājums: “Kur Jūs dabūjāt šos dokumentus?” Paskaidroju, ka tie pieejami VID mājaslapā, kur skaidri pateikts kas jāaizpilda, lai tiktu pie EDS pieejas datiem. Sekoja kārtējā diskusija ar kolēģi. Pagāja minūte un tad sekoja trumpis visam pasākumam.

Darbiniece bažīgi pie sevis noteica: “Priekšniecei tas nepatiks.”
Es īsti neiebraukdams par ko ir runa jautāju: “Es kaut ko esmu nepareizi aizpildījis?”
Uz ko viņa atbildēja: “Nav aizpildīti visi dati.”

Man gan likās, ka visu ko vajag esmu aizpildījis, taču, neko no tiem papīra blāķiem nesaprazdams, pieļāvu iespēju, ka esmu kaut ko izlaidis. Jautāju ko esmu izlaidis. Saņēmu atbildi, ka neko.

Nu jau pilnīgi apjucis prasu: “Kur tad ir problēma?”
Uz ko viņa paskaidroja: “Priekšniecei nepatiks, ka viņai savi dati jāieraksta ar roku.”

Man iekšēji atkārās žoklis un īsti nesapratu vai smieties vai raudāt. Nevarēju izdomā vai man tagad tie viņas dati pašam jāieraksta, vai jādara kas cits. Beigās dabūju darīt kaut ko citu. Saņēmu kaudzi jaunu veidlapu, kurās datorrakstā bija ievadīta visa priekšnieces un iestādes informācija. No darbinieces saņēmu komandu: “Rakstīsim pa jaunam!”

Tad nu kopsavilkums – tā vietā, lai iestādes vadītāja parakstītu papīrus un ierakstītu dažas ailes ar savu vārdu, uzvārdu un iestādes datiem, saņēmu čupu jaunu lapu un datus atkārtoti rakstīju es. Savu izdrukāto un aizpildīto lapu kaudzi varēšu izmantot kā kurināmo. Viss, jo vadītājai pirksti par īsu, lai ar pildspalvu operētu.

Protams, ja skatās globāli un visi ir baigie cietie rieksti, tad jau sīkums, taču brīžiem tiešām atliek vien padomāt: “Seriously, you imbicil?”

5:37

6:06
Sāku rakstīt šo ierakstu. Esmu pabeidzis uzkopšanas darbus un ūdens strūkla ir pazudusi. Amizanti liekas 2 lietas. Pirmkārt, trusis, kas savu mūžu lietu nav redzējis ( izņemot tai dienā, kad viņš kartona kastē tika pārvests mājās), šo notikumu vēroja sēžot diezgan tuvu pilēšanai un nelikās traucēts. Otrkārt, pašreiz viņš guļ izgāzies uz mitrā, atlocītā paklāja un jūtas manāmi izklaidēts.

6:20
Rakstīšanas vidū iztraucē zvans pie durvīm. Lai gan ūdens skāde nav liela, salīdzinot ar citām, kas redzētas, un es visas sekas centos fiksi saslaucīt, ir ieradusies lejas stāva kaimiņiene ar frāzi “Tur kaut kāds ūdens tek”. Es atbildēju: “Jā. Mums jau no augšas nogāza”, uz ko viņa: “Viss skaidrs. Atvainojiet.” Šis “Atvainojiet!” bija dīvains, jo pēc balss tembra vien varēja pateikt, ka izbrīns neeksistēja, kas liecina, ka neesmu vienīgais, kam jau iepriekš bijusi saskare pludinātājdzīvokļa iemītniekiem.

6:53
Biju ielīdis vēl kādu brīdi papampt, taču atkal mani modināja zvans pie durvīm. Šoreiz tie bija pludinātājdzīvokļa iemītnieki, kas vēlējās aplūkot skādi. Minūtes laikā apskatījās un aizgāja. Es izmetu savu standarta frāzi: “Gadās!” Nu jau griestu apmetums virtuvē ir manāmi palobījies.

9:33
Esmu pamodies. Sencis apdrošinātājus sazvanījis, mājas vecāko meklē. Skats paliek aizvien drūmāks. Virtuvē un istabā griesti izskatās “interesanti”. Pirmās mēbeles ar biš sapūtušās. Ar nepacietību tiek gaidīts vai būs sekas arī laminātam. Jāgaida, kas notiks tālāk. Hell of a morning.

Turpinājums sekos…

Pirms gada savos izteikumos biju diezgan pieticīgs. Šogad atķeksēšu tikai dažas sīkas lietas, lai atceros, ka ne to vien darīju kā nīku 4 sienās pie plakana ekrāna.

23. gadā pēc savas vēsturiskās ierašanās uz šīs apaļās vietnes esmu izdarījis dažas lietas, kuras vēlos turpmāk atcerēties, jo saistu tās ar visa veida (pārsvarā pozitīvām) emocijām:

Kļuvu pats sev par priekšnieku (more or less);

Nosvinējām kolēģa pirmo dzimšanas dienu;

Pabeidzu augstskolu iegūstot maģistra grādu;

Nokārtoju pirmo (cerams ne pēdējo) Microsoft sertifikācijas eksāmenu;

Beidzās labākais TV šovs ever made;

Uzsāku skriet sava prieka, nevis kaut kādu trenkātāju pēc;

Nekas dižs jau nav, bet kaut ko, acīmredzot, darījis esmu. Tos, kurus vajag, esmu saticis pietiekami bieži, pārējos – gandrīz nemaz. Darīts ir daudz, bet visvairāk ir darīts nekas. Redzēs ko nesīs nākotne.

It’s all going downhill from here…

Nu jau vairākus gadus Valkā notiek internacionāls (teorētiski) rock mūzikas festivāls ar nosaukumu Borderrock. Salasās vairākas Latvijas un Igaunijas grupas un laiž vaļā ģitārārprātu. Aiz skatuves tiek uzslietas DJ teltis, kurās jaunie tuc-mūzikas kapātāji var izkratīt kājas pie vinila, cd un digitālo audio failu licējiem.

Esmu bijis uz pirmajiem diviem Borderrockiem un tad vairs negāju, jo toreizējie pasākumi likās stipri atšķirīgi no tā ko redzēju vakardien. For your convenience izteikšu pāris lietas, kas man likās labas.

Maz tautas
Protams, organizatoriem to ļoti negribas dzirdēt, taču, manuprāt, tas bija pluss. Bija ieradušies tikai tie, kas tiešām brauca dēļ festa, nevis, lai izšķaidītu kādu mūli un aizlietu seju. Protams, tauta dzēra, bet miermīlīgi. Visu laiku bija tāda patīkama kopīguma sajūta, ka ir sanākuši ļaudis, lai patīkami izklaidētos nevis pieārdītu pamali ar vājprātu.

Apsardze
Kārtības nodrošināšana patiešām bija līmenī. Kāds apsargs vienmer bija redzamības lokā. Tas, ka vīri datbu darīja godam bija saprotams ļoti vienkārši – pat vietējā slāvu kara brigāde neatļāvās izcelties ar pārlieku urlatānismu. Ap pusnakti uzradās arī policijas brigādes, kas ar suņiem sāka meklēt “prieka” tirgotājus. Pareizi ir. Ja pret “zaļuma” vilcējiem man nekas nav iebilstams, tad “ripu” tirgoņus gan ar mietu vajadzētu izdauzīt.

Cenas
No lielākiem festgājējiem uzzināju, ka šis bija viens no lētākajiem pasākumiem šovasar. Papildus, arī alus cena bija ļoti pieņemama un pluss punkts par to, ka netika tirgota Cēsu draza.

Visā visumā biju patīkami pārsteigts un, iespējams, atgriezīšos arī nākamgad.

P.S. Aptuveni 100 reizes pagāju garām blogerim un spare-time DJ’am Kristapam. Ar sevi iepazīstināt gan negāju un setu 4:00 no rīta ar nesagaidīju.

Jau piecus gadus alkoholisko dzērienu iegāde pēc 22:00 veikalos ir liegta un, liekas, ka visi ar to ir sen samierinājušies un nevienu šis fakts vairs neuztrauc. Un līdz ko visi ir iegājuši rutīnā, alus brūvētāji šo lietu atkal vēlas atgriezt vecajās sliedēs. Aplūkojot neseno valsts finansiālo statistiku, par to arī nebūtu jābrīnās. PVN pielika, akcīzi piesvieda tā kārtīgi, bet cenas, manuprāt, ir palielinājušās salīdzinoši nedaudz. Protams, nebūtu jau arī jēgas pacelt puslitra alus cenu debesīs, ja jau tagad to pērk par 20% mazāk kā agrāk.

Pēc ievada varētu noprast, ka cīnos par “brīvību” tikt pie pudeles jebkurā diennakts laikā, taču šoreiz mani vairāk nodarbina jautājums, vai valstij vajadzētu nākt pretī vietējiem ražotājiem un mīkstināt nosacījumus arī ja runa ir par tādu “publiski nopeļam, pa kluso ļurbājam” tēmu kā alkohols?

Pēc tikko LNT ziņās redzēto 3 cilvēku izteikumiem spriežu, ka nevienam alus naktī īsti nav vajadzīgs. Tas, manuprāt, ir galvenais “Par”, lai mazgrādīgos alkoholiskos dzērienus atkal varētu iegādāties naktī. Ja jau nevienam viņus pēc 22:00 nevajag, tad valsts, lai atļauj. Solis uz ražotāju pusi būs sperts un jebkurā gadījumā – palielināsies brūvētājiem no tā peļņa (un līdz ar to arī valstij) vai ne – valdošā iekārta no katra skatpunkta būs nopelnījusi mazu plusu, jo būs atbalstījusi savējos. Savējos tautiešus, ne tikai speķamūli pa labi un pa kreisi.

Es saku viennozīmīgu JĀ nakts tirgošanas atļaušanai. Sabiedriskā drošība, manuprāt, šajā gadījumā ir mazsvarīgs faktors, jo, ja kāds gribēs pieļurbāties un tevi atslānīt, tad to jebkurā gadījumā arī izdarīs.

Jūsu domas?

Atceros, ka brīdī, kad šo testu uzgāju, bija ap diviem naktī. Biju nesen atgriezies no kaut kāda pasākuma un “sirdī diezgan silts” (if you catch my drift). Toreiz bija vienalga un pusmiegā ātri saklikšķināju, manuprāt, pareizās atbildes. Jāpiebilst, ka jautājumi, galvenokārt bija par XP administrēšanas iespējām + daži par Windows Server. Aizpildīju, izrubījos un aizmirsu.

Šodien kaut kāds tips man zvana no New Horizons un saka, ka esmu iekļuvis otrajā kārtā un, ka līdz 15. jūlijam varu ierasties izpildīt otrās kārtas testu, kas ir Microsoft sertifikācijas eksāmens 70-290 (Managing and Maintaining a Windows Server 2003 Environment).

Tagad esmu dilemmas priekšā, jo teorētiski esmu nedaudz ienteresēts, taču ir maza problēma – man Windows serveru administrācijas iespējas ir tikpat zināmas kā omes biezpiena recepte. Ātri jādomā vai taisu crash course par atbilstošo tēmu, vai arī atsmērējos un ignorēju visu pasākumu.

Links uz “konkursu”: TE

Sižets sekojošs: Zvana man kundze un jautā vai iespējams, ka viņas printeris nav savietojams ar Windows Vista. Solos palūkot vai draiveri pieejami un atzvanīt. Atrodu vajadzīgos Epson SX105 draiverus Vista’i un zvanu atpakaļ sacīdams, ka varu palīdzēt. Burtiski pāris minūtes vēlāk jau biju pie klienta mājās. Jāpiezīmē, ka stāsts šoreiz nebūs par printeri, kas, kā izrādījās, ar ražotāja nodrošinātajiem draiveriem ne pa kam negribēja runāties. Iebarojot tam TX sērijas XP draiverus viss aizgāja rūkdams.

Lieta, kas mani diezgan agresīvi izbrīnija bija minētā “speciālista” izvēlētā dzelžu un programmatūras kombinācija. Klientam tika paskaidrots, ka “Vista esot pašreiz labākā programmatūra un tādēļ jāliek tieši to”. Šis teksts vien jau lika aizdomāties. Zelta odziņa slēpjas tajā, ka darbonis Vista bez sirdapziņas pārmetumiem uzstādīja datoram ar 1 GB operatīvās un Sempron LE-1250. Man nedaudz palika mute vaļā.

Tiem, kas no iepriekšējā teikuma neko nesaprata, paskaidrošu latviešu valodā ar analoģijas palīdzību. Pieņemsim, ka tu, lasītāj, esi dators. Tu strādā loģistikas uzņēmumā par kravas pārvadātāju. Atnāk pie tevis šefs un saka: “Tev ir darbiņš un norāda uz milzīgu kravas piekabi”. Šī piekabe ir Vista. Tu saki: “OK. Kur fūre, lai to mantu pavilktu?” Šefs atcērt: “Kam tev fūre? Ar šito verķi pilnībā pietiks!” un norāda uz tuvajā kaktā stāvošu Zapīti.

Es, protams, nevēlos nomelnot kāda darbu vai pacelt sevi pār citiem, taču šoreiz, manuprāt, zaudētājos, uz fiksas peļņas rēķina, ir atstāts klients. Ja arī kādu brīdi pēc instalācijas tas zapītis to kravu spēs pavilkt, ilgi nebūs jāgaida līdz uzsprāgs rati un viss pasākums sāks smagi vilkties.

Ko es ar šo visu gribēju pateikt? Saprotu, ka ikviens, tai skaitā arī es, vēlas nopelnīt, taču, manuprāt, pareiza attieksme parasti noved pie ilglaicīgākām darba attiecībām un lielākas peļņas nekā fiksa afēra nedomājot par klientu. Uzskatu, ka vienmēr, īpaši dzelžu un programmatūras iegādes jautājumos, vajadzētu atvēlēt brīvu brīdi, lai cilvēkam paskaidrotu ko iegādāties, lai sasniegtu vajadzīgo mērķi. “Šī ir patreiz labākā programmatūra”, manuprāt, nav pārliecinošs un pamatots arguments.