Bija ikdienišķa diena, kad saņēmu kādu telefona zvanu ar jautājumu, vai varu līdzēt datorproblēmu jautājumā. “Protams” bija mana atbilde un steidzu pie zvanītāja. Portatīvā datora īpašnieks bija kāds kungs labākajos gados. Viņš paskaidroja, ka dators karoties īsu brīdi pēc sistēmas ielādes, kā arī zibatmiņas nonākšana datora USB ligzdās izraisa momentālu sistēmas sasalšanu. Spriedu, ka sasalšanas iemesls varētu sistēmas piesārņojumi, jo tā nav bijusi aiztikta 3 gadus. Domāts, darīts. Vienojāmies ar klientu par darba veikšanu, savācu dzelžus un devos mājās.

Pirmais, ko parasti daru tīrāmiem datoriem ir vīrusu čekošana, ko veicu Safe Modē. Man par izbrīnu – tā nevēlējās darboties, uz mikrosekundi uzmetot BSOD un atvadoties. Secināju, ka sistēmas faili bojāti trakāk kā domāju. Spēlējos ar domu palaist sfc /scannow, taču atminējos, ka sistēma ir praktiski nelietojama sasalšanas dēļ. Izlēmu par labu Repair install‘am, lai nenāktos glābt visus datus un skriet vēlreiz traucēt klientu, lai iegūtu pārējās programmatūras instalācijas diskus.

Pēc labojumu instalācijas veikšanas sistēmas Safe Mode režīms atkal sāka darboties un priecīgs devos pie darba, taču sāpīgi konstatēju, ka sistēma bija smagi parazitēta + USB atmiņas vēl joprojām slepkavoja sistēmu. Nolēmu par labu pilnai pārinstalācijai, protams, par to iepriekš brīdinot klientu un vienojoties par darba samaksu. Klients piekodināja saglabāt dokumentus, ko arī svinīgi apsolījos izdarīt (Uzmanību! Šis ir brīdis, kad viss aiziet pēcpusē).

Es, tikai un vienīgi es, savā varenajā aizmāršībā saglabāju visu lietotāju profilu my documents mapes un desktop saturu savā backup diskā. Papildus nočekoju arī cietā diska root direktoriju un visas ne sistēmas mapes, lai pārliecinātos, ka nekur nekas nestāv. Es tiešām neatceros vai es neaplūkoju vai pētot mapes neievēroju, bet biju palaidis garām visu lietotāju kopējo All Users profilu, kurā glabājas dokumenti, kas citiem lietotājiem vairāk pazīstami ar nosaukumu Shared Docs. Šī mape tad arī kļūs par šodienas varoni.

Kā jau minēju, tad saglabāju, manuprāt, visus datus un veicu pārinstalāciju. Šeit jāpiemin, ka tā nebija standarta pārinstalācija, jo noritēja laptop’a cietnī, taču pie mana datora. Kāpēc? Tādēļ, ka, surprise surprise, diskiekārta normāli nebija spējīga nolasīt nevienu disku un fleškas arī pie POST ekrāna varonīgi mācēja nokārt datoru, ja no tām tika veikts mēģinājums ielādēt kaut kādus datus.

Pēc pārinstalācijas savedu visu kārtībā, atgriezu saglabātos datus datorā, papildus, klientam ierakstot datu kopiju DVD matricā. Tas tā – ja nu kas.

Lai arī tas viss izklausās diezgan straight-forward, operējamais Fujitsu – Siemens portablis izcēlās ar maģisku gļuku daudzumu, kas visu procesu ievilka līdz 3:00 naktī.

Nākamajā rītā visu pārbaudīju vēlreiz un atgriezu datoru klientam.

Šodien, ap plkst. 11:00 saņēmu zvanu. Tas pats klients ar jautājumu: “Kur ir mani dati?” Paskaidroju, ka visu, ko saglabāju, var atrast uz darbavirsmas mapē “Saglabaatie dati”. Saņēmu paceltas balss skaidrojumu, ka tā ir tikai daļa datu. Centos atcerēties vai kko, iespējams, nepārkopēju, taču šādu atmiņu savā smadzeņpodā neatradu. Paskaidroju, ka iespējams daļa failu zuduši vīrusu tīrīšanas rezultātā un par to, ka esmu likvidējis inficētas datnes, es nevaru tikt saukts pie atbildības (es inficētus failus nešķiroju, bet visus, bez izņēmumiem, likvidēju), taču varu vēlreiz paņemt datoru un censties zudušos datus atgriezt. Tas, liekas, bija eļļas mucas metiens Jāņu ugunskurā, jo uz manu skaidrojumu jautājumi “kāpēc es spraužu batonus, jo mp3 faili nevar tikt inficēti ar vīrusiem” un “tā kā es darbojos Valmierā, tad tiks darīts viss, lai es šai pilsētā vairs nestrādātu”. Lieki piebilst, ka manā gurnu rajonā kļuva pavisam silti un vasarīgi. Bija skaidrs, ka esmu savārījis pamatīgas auzas, kas, visticamāk, novedīs pie smagas mēslu kaudzes pār manu galvu un potenciālu nākotnes klientu zuduma, ja datora īpašnieks savus solījumus piepildīs. Vēlreiz klientam piedāvāju savākt datoru vēlreiz un mēģināt atgūt zaudētos datus.

Tā arī tika darīts un ar šo problēmu tad arī nodarbojos visu šo dienu. Atgūšana bija, salīdzinoši, vienkārša, jo izburties cauri vairākiem tūkstošiem bilžu un dokumentu prasīja daudz vairāk laika un nervu. Rezultātā izdevās atgūt 70% – 80% datu un, manāmi sastresojies, devos pie klienta trešo reizi, lai atrādītu ko esmu varējis saglābt.

Šoreiz viss notika daudz mierīgākā tonī un es, pilnībā apjēgdams, ka neviens cits kā es pats nevar tikt vainots pie notikušā, atvainojos vēl vairākas reizes. Šaubos, ka tas kaut ko deva, taču pats sev iestāstīju, ka mēsli gadās visiem. Devos prom ar kārtējo atvainošanos un, pirms devos ārā pa durvīm, atgriezu klienta samaksāto naudu, pieminēdams, ka viņam par manām kļūdām nav jāmaksā.

Tas bija pirms aptuveni 2 stundām. Es ļoti ceru, ka man šim stāstam nebūs jāraksta turpinājums.

Škrobe
Vai es biju noguris un ne uzdevumu augstumos, jo visu dienu jau datoru biju ķimerējis, kā arī paralēli laboju vēl vienu; vai arī paļāvos uz to, ka visu esmu izdarījis atbilstoši savam prāta sarakstam. Es nezinu. Taču ir skaidrs, ka es pieļāvu ievērojamu kļūdu, kuru nedrīkstēja pieļaut. Nekādos apstākļos. Ja es būtu celtnieks, es būtu uzcēlis māju, ielicis vienu logu un pārējos + mēbeles sadzedzinājis.

Pieļauju, ka šis ir mans all-time biggest job related FAIL, jo visus 8+ gadus, kuros aktīvi ar visām šīm lietām nodarbojos un pelnu iztiku, neko pat tuvu tik traku nebiju atļāvies izveidot. -100 pašpaziņai, kā arī, pilnīgi noteikti, viens potenciālais pastāvīgais klients mazāk. Liekas, ka arī vēl joprojām nedaudz iekšas trīc.

Morāle
Klienta, tāpat kā arī jebkura cita cilvēka dati nav joka lieta, līdz ar to turpmāk:

• katra apkalpojamā datora cietā diska līdz 250GB (arī man nav unlimited storage) imidža saglabāšana back-up cietnī pirms nopietnām procedūrām, jo, kā šis stāsts parāda, ne vienmēr viss ko saglabā ir arī viss ko vajag saglabāt;
• papildus mājas lapā izvietotajai standarta atrunai par datiem, izveidošu mazas kvītis, kurās katrs klients varēs konkrēti norādīt kas no kurienes jāsaglabā un kādas procedūras tieši jāveic. Bez paraksta šī papīra apakšā datoram klāt neķeršos;
• piecreiz visu pārbaudīšu, jo, kā redzams, ar trīs reizēm ir par maz.

Atziņa
Vēlreiz skaidri vēlos pateikt, ka minētajā situācijā vainīgs biju tikai un vienīgi es, un klienta reakcija bija absolūti saprotama. “Katram reiz gadās neraža” šajā gadījumā neattaisno manis pieļautās kļūdas, jo lažas ir jālaiž privātajā, nevis profesionālajā dzīvē. Pamatīga mācība saņemta, tikai nožēlojami, ka tā nāca uz kāda cita rēķina.

Iespējams, navgudri šādas lietas publicēt, taču uzskatu, ka labāk, ja kāds, kas, iespējams, vēlas iegādāties manus pakalpojumus, par manām neveiksmēm uzzin no manis, nevis filtrē 5-reiz pārveidotus un dramatizētus tekstus no blakusstāvētāja uz lielveikala eskalatora.

Par Rīgu nerunāšu, taču tā kā Valmiera ir, nosacīti, maza pilsēta, tad šeit viss jau ir smuki sadalīts un ienākt šajā tirgū ar savu pakalpojumu ir ļoti grūti. Nezinu vai patiess, bet man radies tāds iespaids, ka cilvēki tomēr vairāk uzticas uzņēmumiem nekā individuālā darba veicējiem. Varbūt tas tādēļ, ka uzņēmumam ir konkrēta lokācijas vieta un ir droša apziņa, ka nebūs variants – paņems remontā datoru un tad ar to pazudīs. Apgalvojumu par tirgū ienākšanu izvirzīju atsaucoties uz šī pirmā mēneša iespaidiem, jo praktiski visi darbi nāca no paziņu loka un samaksa parasti bija kaut kāda veida barteris. Papildus, liek aizdomāties fakts, ka reklāma vietējā avīzē sevi neatpelna un, ja nevar atpelnīt 4 latus, tad ir jāsāk domāt, kas, pie velna, notiek.

Pašnodarbinātība manā konkrētajā situācija šajā laika posmā bija pareizā izvēle, taču ņemot vērā patreizējo ekonomisko situāciju, kad pilsētas iepirkšanās centrā katru nedēļu likvidējas kāds veikals un pat lielie Valmieras datortehnikas monstri sūdzas par sūdīgu biznesu, jāsāk samierināties ar faktu, ka pēc skolas pabeigšanas būs jāatgriežas dīkdieņa rutīnā, pie tam, iespējams, ne savā jomā. Datorspeciālistus, neapšaubāmi, vajadzēs vienmēr, taču sāls slēpjas tajā, ka arī kaimiņu Feģa sevi dēvē par datortārpu un salabos paziņas kompi par zemāku cenu. Situācija turpina attīstīties virzienā, kad pieprasījums aug pēc specifiska novirziena speciālistiem, piemēram, programmētājiem un web dizaineriem, un mainstream “zinu kaut ko par visu” indivīds, pie kuriem pieskaitu arī sevi, tiek atstāts novārtā. Protams, var taču ņemt un mācīties kodēt, taču, ja tā nav sirdslieta – nekas nesanāks.

Pagaidām vēl nesvīstu, taču apradinos ar domu, ka pēc šī maģistra iegūšanas tomēr dabūšu pa grāmatām burties vēl pāris gadus, lai iegūtu alternatīvu izglītību ar kuru šajā pilsētā nopelnīt iztiku.

Solījos uzrakstīt atbildes, ja tās atnāks, uz iepriekšējā rakstā beigās paustajiem, neskaidrajiem jautājumiem par pašnodarbinātu personu lietām. Jāpiebilst, ka kā jau augstākās klases birokrātijas iestādes darbiniece, konsultante man atsūtīja likuma pantu izvervelējumus, kuros tāpat neiebraucu, līdz ar to atbildēs būs tikai tie gabali, kas bija cilvēku valodā.

Ja es kādam izrakstu kvīti, ko man rakstīt pie PVN? Es taču viņu nemaksāju.

Tā kā Jūs neesat reģistrējies VID pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, tad aizpildot VID reģistrētu darījumu apliecinošo kvīti, aile „pievienotās vērtības nodoklis” nav jāaizpilda.

Vai, kamēr es nepelnu 150 Ls mēnesī un nemaksāju sociālo nodokli, man vispār ir jēga to ienākumu/izdevumu žurnālu rakstīt? Jo, laipnā darbiniece teica, ka kamēr nemaksāju sociālo nodokli, arī nekādas ceturkšņa atskaites nav jāiesniedz.

Ieraksti saimnieciskās darbības ieņēmumu – izdevumu uzskaites žurnālā Jums jāveic sākot ar dienu, kad reģistrējāties kā nodokļu maksātājs VID ievērojot Ministru kabineta 20.03.2007. noteikumu Nr.188 „Kārtība, kādā individuālie komersanti, individuālie uzņēmumi, zemnieku un zvejnieku saimniecības, citas fiziskas personas, kas veic saimniecisko darbību, kārto grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā” prasības.

Ja man ir tas žurnāls jāraksta, vai es varu kā izdevumus norakstīt Interneta rēķinu, kas ir uz mana vārda, taču ne manā deklarētajā dzīvesvietā?

Ja maksātājs saimnieciskās darbības veikšanai izmanto telpas vai mantu, kura tiek izmantota arī tā personīgajam patēriņam, saimnieciskās darbības izmaksās var ieskaitīt tikai to ar šo telpas vai mantas izmantošanu saistīto izdevumu daļu, kas attiecas uz saimniecisko darbību, ja iespējams objektīvi noteikt šādu proporciju un to dokumentāri pamatot. Ja minēto proporciju nevar objektīvi noteikt un dokumentāri pamatot, maksātājs saimnieciskās darbības izdevumos iekļauj 70 procentus no attiecīgajiem saimnieciskās darbības izdevumiem. Izdevumos var norakstīt tādu interneta rēķinu, kas saistīts ar Jūsu saimniecisko darbību, ievērojot izdevumu proporciju, ja dators grāmatvedības uzskaitē ir iekļauts kā pamatlīdzeklis.

Vai uz visiem čekiem, kurus gribu norakstīt kā izdevumus ir jābūt maniem rekvizītiem? Neder tas variants, ka līdz 20 Ls pietiek tikai ar pārdevēja zīmogu uz čeka aizmugures?

Uz visiem ar saimniecisko darbību saistītiem izdevumu apliecinošiem dokumentiem ir jābūt preču un pakalpojumu izsniedzēja un saņēmēja nosaukums, adrese, reģistrācijas numurs vai personas kods, kā arī norādītam samaksāto izdevumu veidam. Ja čekā nav norādīti visi noteiktie rekvizīti, preču un pakalpojumu sniedzējam pēc preču un pakalpojumu saņēmēja pieprasījuma, jāizsniedz noformēta kvīts par čekā iztrūkstošo informāciju, jeb, ja kases čeks ir izsniegts par darījumu, kura vērtība bez nodokļa ir mazāka par 20 latiem, ierakstu preču piegādātājs (pakalpojumu sniedzējs) izdara čeka virspusē vai otrā pusē, apliecinot ierakstu ar parakstu un spiedogu.

Iespējams, ka kādam noder. Man, vismaz, skaidrāks tapa.

Ilgi dziedāju un vakar, tad beidzot, arī draudus piepildīju – Piereģistrējos kā pašnodarbināta persona.

Pasākums nav nekāds grandiozais un arī neprasa lieku smadzeņu piepūli, taču darāms darbs, lai nodrošinātu, ka kādu skaistu dienu, pie nosacījuma, ka ir darbs un peļņa, valsts neizdara slikti ar tevi un taviem orgāniem. Turpinājums pasaciņas modē un soli pa solim.

Pats galvenais, ko vajag ir pase. Nevis tiesības, bet pase. Paņemam to un dodamies uz vietējo Valsts Ieņēmumu Dienesta (VID) filiāli. Vārds “vietējo” šajā gadījumā attiecināms uz vietu, kur esi oficiāli deklarēts. Piemēram, es pārsvarā uzturos Valmierā, taču deklarēts esmu Valkā, līdz ar to dabūju doties uz Valku.

Ierodoties VIDā sameklējam atbilstošo “kasi” un stājamies rindā. Kad pienāk kārta, svinīgi paziņojam, ka mīlam šo valsti un vēlamies to godāt ar saviem nodokļiem reģistrējoties kā saimnieciskā darba veicējs jeb pašnodarbināta persona. Laipnā valsts darbiniece Jums izniegs lapeli, kurā vajadzēs sarakstīt Jūsu datus, kā arī konta numuru kuru norādīsiet, piemēram, rēķinos klientiem. Es, pateicoties Valmieras Hansabankas burvīgajām rindām, to nebiju paspējis izdarīt. Valkā Hansabankas filiāles nav, līdz ar to veicu vienīgo loģisko soli – devos pie konkurentiem, precīzāk, Unibankas.

ATKĀPE. Valkā Unibankai ir tāda interesanta lieta. Ir tas podziņu draņķis, kurā norādam ko vēlamies darīt – atvērt kontu, naudas pārskaitījumi utt. Valkā bija vairākas pogas – naudas darījumi zem ciktur, naudas darījumi virs ciktur, kontu atvēršana juridiskām personām un vēl kaut kas pārāk sarežģīti uzrakstīts. Būtība, vervelējuma jēga sekojoša – uz nevienas pogas nebija rakstīts “Konta atvēršana privātpersonām” (Pašnodarbinātais tehniski nav juridiska persona, bet gan parasts mirstīgais, kas maksā ienākumu nodokli), kas mani, kā nedaudz smadzeņamputētu antiņu, samulsināja, līdz ar to randomā vienu nospiedu un devos darīt.

Kontu atvēru atguvu, jo kā izrādījās, man tur viens jau bija atvērts bērnības laikos. Kāds vēl atcerās to brīdi kad baigi populārās bija juniora kartes? Visi mazie caurkājāmskrējēji gribēja būt pieaugušie tēli un iepirkties ar karti. Es to plastmasas gabalu tā arī ne reizi neizmantoju.

SVARĪGA ATKĀPE! Par oficiālām finansēm runājot – blakus atsevišķa konta atvēršanai biznesa darīšanām, skaidras naudas norēķiniem nepieciešams iegādāties stingrās uzskaites kvītis un tās VIDā piereģistrēt. Papildus vajadzīgs arī ienākumu/izdevumu žurnāls, taču to var pats uzbliezt Excelī.

Pa ceļam no bankas iegādājos kvītis un devos atpakaļ uz VIDu. Aizpildīju konta informāciju, uzliku savu vareno parakstu un lieta darīta. Laipnā valsts darbiniece devās pie priekšnieces, lai iegūtu visapstiprinošo signatūru un jau dažas minūtes vēlāk rokās turēju ziloņrozā puglancētu papīra lapu uz kuras rakstīts “Nodokļu maksātāja reģistrācijas apliecība”.

Tagad esmu uzņēmums, kura nosaukums ir mans vārds un reģistrācijas numurs – personas kods. Līdz nepelnīšu 10K LS gadā, arī PVN nebūs jāmaksā un līdz 150 Ls mēnesī, arī par sociālo nodokli varu aizmirst. Runājot par nodokļiem, ir 2 varianti: maksāt ienākumu nodokli 15% no peļņas (Ienākumi – Izdevumi) vai bleķot fiksēto, kas ir 25 Ls par katriem 500 nopelnītajiem Ls (gadā). Fiksētā labā puse ir, ka nav jāuzskaita izdevumi, sliktā – ja arī neko nenopelnīsi, 25 Ls tāpat būs jāmaksā.

Pēc papīru iegūšanas vēl ātri iegāju pie konsultantes taču visu, ko gribēju prasīt biju aimirsis. Iedevu tikai savu e-pasta adresi, lai varu saņemt līgumu par reģistrēšanos Elektroniskajā Deklarēšanas Sistēmā.

Viss it kā bija skaidrs (kā jau vienmēr), bet tagad sēžot atkal rodas jautājumi:

• Ja es kādam izrakstu kvīti, ko man rakstīt pie PVN? Es taču viņu nemaksāju.
• Vai, kamēr es nepelnu 150 Ls mēnesī un nemaksāju sociālo nodokli, man vispār ir jēga to ienākumu/izdevumu žurnālu rakstīt? Jo, laipnā darbiniece teica, ka kamēr nemaksāju sociālo nodokli, arī nekādas ceturkšņa atskaites nav jāiesniedz.
• Ja man ir tas žurnāls jāraksta, vai es varu kā izdevumus norakstīt Interneta rēķinu, kas ir uz mana vārda, taču ne manā deklarētajā dzīvesvietā?
• Vai uz visiem čekiem, kurus gribu norakstīt kā izdevumus ir jābūt maniem rekvizītiem? Neder tas variants, ka līdz 20 Ls pietiek tikai ar pārdevēja zīmogu uz čeka aizmugures?

Šodien arī avīzē iemetu sludinājumu, rīt bombardēšu konsultanti ar jautājumiem un atbildes iepostošu šeit (ja man komentāros kāds ātrāk neatbildēs). Ehh…jūtu, ka nākamajam solim ir jābūt grāmatveža meklējumiem. Man šitā visa piķa skaitīšana galīgi nepadodas. Labāk tupēt ar ģīmi monitorā vai datora korpusā.

P.S. Lai arī liekas neticami, bet šajā tekstā nav ne drusciņas sarkasma. Nu labi, varbūt nedaudz tajā teikumā par Hansabankas rindām.

Kas man pietrūks? Nekas. Nepietrūks man:

• nodzērušies purni, kas nāks diedelēt naudu un provēs nopārdot savu noslīcinātos/zagtos telefonus;
• čigāni, kas nāks prasīt noraut datoriem BIOS un User Accountu paroles, jo redz esot aizmirsusies, bet kad tiek jautāts kāda operētājsistēma griežas, tad acis lielas;
• atsmērēšanās vairumtirgotājiem, jo priekšniecība nav vīžojusi apmaksāt pavadzīmes;
• bezmērķīga sēdēšana un glūnēšana ekrānā;
• sliktais apgaismojums, kura rezultātā pa vakariem “grauž” acis;
• atskaitīšanās par citu nepadarītajiem darbiem.

Nosēdēšu līdz galam, savākšu piķi un papīrus, un I’m Outta Here…

Nākamnedēļ sākšu jaunu un skaistu dzīvi…

Jautājums Nr. 1
Kā īsti ir ar to reģistrēšanos kā pašnodarbinātai personai? Ir jādodas uz deklarētās dzīvesvietas VIDu vai arī un pašvaldību? Šeit rakstīts, ka jādodas uz pašvaldību un tad uz VID, citur atkal norādīts, ka jāaizpilda viena lapa Ieņēmumu dienestā un viss.

Jautājums Nr. 2
Ja es par savu mājas tīmekli patreiz maksāju kā privātpersona, vai man pēc reģistrēšanās būs jāslēdz jauns līgums ar Latteecom un jāmaksā kā juridiskam purnam?

Jautājums Nr. 3
Nodokļi. Saprotu, ka sociālais nodoklis ir jāmaksā, ja peļņa mēnesī pārsniedz 150 Ls. Sociālais sanāk ap 50 Ls. Kā ir ar ienākumu nodokli? Cik viņš īsti ir un cik ļoti viņu ietekmē izmaksu norakstīšana?

Jautājums Nr. 4
Cik sarežģīti ir rakstīt to žurnālu un kārtot visus tos papīrus, lai neiebrauktu kaut kādās auzās ar valsti?

Tas, laikam, pagaidām viss. Noteikti būs vēl un visu šo jautāšu arī VIDā, taču pirms došanās apmēram gribu zināt ar ko man jārēķinās. Linkus, lūdzu, nedot, jo tos pats esmu jau izbraukājis. Interesē TIKAI konkrētas pašnodarbinātās personas pieredze.

Sūdīgais visā šajā afērā ir tas, ka piķi, kurš nu jau kavējas nedēļu un 4 dienas, vēl neesmu saņēmis. Nācās iegrābties zelta fondā – es vienmēr atstāju lieku 20-nieku neparedzētiem gadījumiem.

Labums, ko saskatu šajā, parasti sāpīgajā, procesā ir apziņa, ka pēc nedēļas jau būšu brīvs cilvēks, jo vienojāmies, ka līdz piektdienai vēl nomarinēju. Vakardien, atnākdams mājās, nedaudz pārdomaju dienas notikumus un visas sarunas un secināju, ka viss būs labi. Tāda dīvaina revolūcijas sajūta.

Nākotnes plāni sekojoši – pa šo nedēļu uzcept prakses atskaiti, jo skolā au ar vēl it kā eju, un tad nākam pirmdien uz dzimtajiem krastiem, precīzāk, Valkas VIDu, lai beidzot reģistrētos kā pašnodarbināta persona un lepni varētu teikt, ka “Esmu pats sev priekšnieks”.

Attiecībā uz pašreklāmu, atvēlēju stundu, lai piespamotu (gaumīgi) visus sev zināmos Valkas un Valmieras “portālus”, sludinājumu lapas utt. Jāatzīst, ka manu sludinājumu, visticamāk, būs grūti ievērot, jo priekšā jau stāvēja jūra ar “lieliska iespēja strādāt mājās un labi nopelnīt” šablonizētajiem šedevriem. Turklāt visās kategorijās.

Pašreklamēšanitazācija (zinu, ka tāda vārda nav, bet labi izklausās) tiks turpināta ar flaierīšu izvietošanu vietējā lielveikalā, kā arī ar nelielu sludinājumu lokālajā bezmaksas avīzē.

Pašlaik esmu rāms kā desa ledusskapī, taču jau tagad zinu, ka rīt plkst. 10:00 (darba dienas sākums) man nervi leks pa galvaskausu laukā. Nervozēšu kā stirna uz asfalta, taču lēmumu nemainīšu.

Ir diezgan stulbi censties baudīt atvaļinājumu, ja nav skaidrības par to vai finansiāli tu to vari atļauties. Šodien ir ceturdiena. Atvaļinājuma naudas otrajai daļai bija jābūt pirms nedēļas. Bija jābūt. Arī pēc pirmās daļas devos ar 4 dienu nokavēšanos un, lai to saņemtu, mani vēl pielika pie darba. Darbs arī ir tā lieta ar ko nodarbojos daļu šī atvaļinājuma. Paboksterēju vienu web lapu, sataisīju 2 datorus, kā rezultātā par datoriem nopelnīju 5-to daļu visas mēnešalgas. Šī “pozitīvā” nots pašlaik mani arī nodarbina. 4 dienas līdz darbam, kurā, reāli, nevēlos atgriezties.

Mana pirmā doma ir identiska SkaKri nesen paveiktajam taču, protams, viss nav tik vienkārši kā izklausās. Ir vairāki iemesli kādēļ spontāns darba aborts ir absolūti nepareizā izvēle šajā laika telpā. Vissvarīgākais ir nelielo, bet regulāro ienākumu zudums, jo, kā jau vienmēr, bez naudas jau nedzīvosi. Rēķini jāmaksā, mašīnai skate jāiet, bla-bla-bla.

Alternatīva ir manis jau nesen apspriestais variants, kuru tomēr vēl nevaru saņemties izpildīt līdz galam. Ir brīži kad liekas, ka tas ir ideālākais variants, jo man nevienam (izņemot VIDam) nav jāatskaitas un savu darbu varu plānot pats. Varētu visus atlikušos, nelielos iekrājumus ielādēt kaut kādos flaijerīšos, reklāmā un VIDa papīros, un gaidīt kas notiks. Optimālajā gadījumā kāds atsauksies, taču reālā situācija varētu būt klusums, kā rezultātā palikšu ar tukšām kabatām un, iespējams, sadragātu pašapziņu.

Principā, standarta ikdienas dilemma – paturēt darbu, kuru neciet vai riskēt ar visu (nosacīti) un, potenciāli, smagi nokrist uz mutes.

Iespējams, ka ir īstais laiks riskēt. Kad tad vēl, ja ne jaunībā?

Komplektā pie vizītkartēm pasūtīju arī loga decalu, ko ielīmēt mašīnai stiklā, kā arī 2 vizītkaršu turētājus (vai kā viņus tur sauc). Rēķina kopsumma – gandrīz 38 dolāri (iekļauta 10$ piegāde). Tātad visa mantu kaudze man izmaksāja nedaudz virs 12 Ls.

Vizītkaršu drukas kvalitāte ir, manuprāt, ļoti laba, jo krāsas izskatās daudz sulīgāk kā attēlos (zemāk). Papīrs ir pieņemams. Tāds kā pabiezs standartnieks, bet der. Par papildus samaksu varēja dabūt arī kaut kādu, kas pa 30% sastāv no kokvilnas, taču neesmu tik grezns, lai priekš tādām būtu vajadzība.

Zemāk (interesentiem) piedāvāju aplūkot rezultātu:

Vizītkartes priekšpuse

Vizītkartes aizmugure

Loga “decals”

Kā jau minēju, tad par dizainu neesmu atbildīgs, jo tika izmantota viena no daudzajām lapā pieejamajām sagatavēm. Es tik fontus pielāgoju. Bonusā saņēmu 25% atlaidi nākamajam pasūtījumam.

Atgriežoties pie ieraksta virsraksta, nākamais solis – noskaidrot kas un kā, un, skaidrības gadījumā, reģistrēties VIDā kā pašnodarbinātai personai.