Skriešana pēc gada

2010. gada 20. maijs plkst. 22:42 kategorijā Fiksā doma, On The move | Skatīts 162 reizes

Tikko esmu atgriezies no sava pirmā skrējiena pa Valmieras ielām šogad. Izcils vakars, izcils dabas aromāts un izcila noskaņa. Šis ir neliels atskaites punkts man, lai arī vēl pēc gadiem atcerētos, ka tas ir to vērts. Šī ir piezīme no sērijas “kamēr vēl svaigi atmiņā”, tādēļ šo rakstot sēžu slapjš un laimīgi saguris.

Pāris noteworthy piezīmes:

• Skriet bija aizdomīgi viegli. Ieturēju to pašu 3 kilometru tradīciju kā pagājušajā gadā. Bet nebiju ne aizelsies, ne gribēju mirt. Vai nu jāvelk sakarības ar to, ka pirms aptuveni mēneša jau dažas reizes ārā skrēju, vai ar to, ka arī pa ziemu reizēm paskrēju zālē, kas smagi sūkāja bai-ze-vej;
• Pirmo reizi redzēju skrējēju, kas skrien tajā pašā laikā kad es. Divreiz;
• Nesaprotu kādēļ, bet svila pēdas;
• Picu ēst dažas stundas pirms skriešanas – bad idea;
• Jāsit sev pa seju, ka šodien tikai pirmo dienu izlēmu iziet paskriet šeit. Gribu jau atkal;
• Kādu brīdi sevi atkal jāpieradina un tad vajadzētu riskēt skriet vairāk;
• No rītiem noteikti nesākšu skriet. Miegs tomēr ir varenāks kā veselība. Un vakaram ir savs šarms.

Ja Tu šo lasi, tad nelasi, bet ej pēc botēm, tupelēm vai koka kalašām un sāc skraidīt apkārt. 22 gadus biju skeptiķis šajā jautājumā, lielākoties dēl savas dzimtās skolas kreisās sporta audzināšanas, taču tagad esmu ticīgais.

Skatījos tumsā un ieraudzīju gaismu. Nu labi, tumšs vēl nebija. Bet tāpat feini.

Līdzīgi raksti:

• Skriešana