Kad neuzmanība mijas ar svarīgiem datiem

2009. gada 15. oktobris plkst. 19:35 kategorijā Darbs, Spriedelējieni, Tech Thoughts | Skatīts 589 reizes

Šis būs stāsts iz dzīves. Par dusmām, nesaprašanu, trīcošām rokām un situāciju, kad vairākas mazas neuzmanības noved līdz lielām auzām.

Bija ikdienišķa diena, kad saņēmu kādu telefona zvanu ar jautājumu, vai varu līdzēt datorproblēmu jautājumā. “Protams” bija mana atbilde un steidzu pie zvanītāja. Portatīvā datora īpašnieks bija kāds kungs labākajos gados. Viņš paskaidroja, ka dators karoties īsu brīdi pēc sistēmas ielādes, kā arī zibatmiņas nonākšana datora USB ligzdās izraisa momentālu sistēmas sasalšanu. Spriedu, ka sasalšanas iemesls varētu sistēmas piesārņojumi, jo tā nav bijusi aiztikta 3 gadus. Domāts, darīts. Vienojāmies ar klientu par darba veikšanu, savācu dzelžus un devos mājās.

Pirmais, ko parasti daru tīrāmiem datoriem ir vīrusu čekošana, ko veicu Safe Modē. Man par izbrīnu – tā nevēlējās darboties, uz mikrosekundi uzmetot BSOD un atvadoties. Secināju, ka sistēmas faili bojāti trakāk kā domāju. Spēlējos ar domu palaist sfc /scannow, taču atminējos, ka sistēma ir praktiski nelietojama sasalšanas dēļ. Izlēmu par labu Repair install‘am, lai nenāktos glābt visus datus un skriet vēlreiz traucēt klientu, lai iegūtu pārējās programmatūras instalācijas diskus.

Pēc labojumu instalācijas veikšanas sistēmas Safe Mode režīms atkal sāka darboties un priecīgs devos pie darba, taču sāpīgi konstatēju, ka sistēma bija smagi parazitēta + USB atmiņas vēl joprojām slepkavoja sistēmu. Nolēmu par labu pilnai pārinstalācijai, protams, par to iepriekš brīdinot klientu un vienojoties par darba samaksu. Klients piekodināja saglabāt dokumentus, ko arī svinīgi apsolījos izdarīt (Uzmanību! Šis ir brīdis, kad viss aiziet pēcpusē).

Es, tikai un vienīgi es, savā varenajā aizmāršībā saglabāju visu lietotāju profilu my documents mapes un desktop saturu savā backup diskā. Papildus nočekoju arī cietā diska root direktoriju un visas ne sistēmas mapes, lai pārliecinātos, ka nekur nekas nestāv. Es tiešām neatceros vai es neaplūkoju vai pētot mapes neievēroju, bet biju palaidis garām visu lietotāju kopējo All Users profilu, kurā glabājas dokumenti, kas citiem lietotājiem vairāk pazīstami ar nosaukumu Shared Docs. Šī mape tad arī kļūs par šodienas varoni.

Kā jau minēju, tad saglabāju, manuprāt, visus datus un veicu pārinstalāciju. Šeit jāpiemin, ka tā nebija standarta pārinstalācija, jo noritēja laptop’a cietnī, taču pie mana datora. Kāpēc? Tādēļ, ka, surprise surprise, diskiekārta normāli nebija spējīga nolasīt nevienu disku un fleškas arī pie POST ekrāna varonīgi mācēja nokārt datoru, ja no tām tika veikts mēģinājums ielādēt kaut kādus datus.

Pēc pārinstalācijas savedu visu kārtībā, atgriezu saglabātos datus datorā, papildus, klientam ierakstot datu kopiju DVD matricā. Tas tā – ja nu kas.

Lai arī tas viss izklausās diezgan straight-forward, operējamais Fujitsu – Siemens portablis izcēlās ar maģisku gļuku daudzumu, kas visu procesu ievilka līdz 3:00 naktī.

Nākamajā rītā visu pārbaudīju vēlreiz un atgriezu datoru klientam.

Šodien, ap plkst. 11:00 saņēmu zvanu. Tas pats klients ar jautājumu: “Kur ir mani dati?” Paskaidroju, ka visu, ko saglabāju, var atrast uz darbavirsmas mapē “Saglabaatie dati”. Saņēmu paceltas balss skaidrojumu, ka tā ir tikai daļa datu. Centos atcerēties vai kko, iespējams, nepārkopēju, taču šādu atmiņu savā smadzeņpodā neatradu. Paskaidroju, ka iespējams daļa failu zuduši vīrusu tīrīšanas rezultātā un par to, ka esmu likvidējis inficētas datnes, es nevaru tikt saukts pie atbildības (es inficētus failus nešķiroju, bet visus, bez izņēmumiem, likvidēju), taču varu vēlreiz paņemt datoru un censties zudušos datus atgriezt. Tas, liekas, bija eļļas mucas metiens Jāņu ugunskurā, jo uz manu skaidrojumu jautājumi “kāpēc es spraužu batonus, jo mp3 faili nevar tikt inficēti ar vīrusiem” un “tā kā es darbojos Valmierā, tad tiks darīts viss, lai es šai pilsētā vairs nestrādātu”. Lieki piebilst, ka manā gurnu rajonā kļuva pavisam silti un vasarīgi. Bija skaidrs, ka esmu savārījis pamatīgas auzas, kas, visticamāk, novedīs pie smagas mēslu kaudzes pār manu galvu un potenciālu nākotnes klientu zuduma, ja datora īpašnieks savus solījumus piepildīs. Vēlreiz klientam piedāvāju savākt datoru vēlreiz un mēģināt atgūt zaudētos datus.

Tā arī tika darīts un ar šo problēmu tad arī nodarbojos visu šo dienu. Atgūšana bija, salīdzinoši, vienkārša, jo izburties cauri vairākiem tūkstošiem bilžu un dokumentu prasīja daudz vairāk laika un nervu. Rezultātā izdevās atgūt 70% – 80% datu un, manāmi sastresojies, devos pie klienta trešo reizi, lai atrādītu ko esmu varējis saglābt.

Šoreiz viss notika daudz mierīgākā tonī un es, pilnībā apjēgdams, ka neviens cits kā es pats nevar tikt vainots pie notikušā, atvainojos vēl vairākas reizes. Šaubos, ka tas kaut ko deva, taču pats sev iestāstīju, ka mēsli gadās visiem. Devos prom ar kārtējo atvainošanos un, pirms devos ārā pa durvīm, atgriezu klienta samaksāto naudu, pieminēdams, ka viņam par manām kļūdām nav jāmaksā.

Tas bija pirms aptuveni 2 stundām. Es ļoti ceru, ka man šim stāstam nebūs jāraksta turpinājums.

Škrobe
Vai es biju noguris un ne uzdevumu augstumos, jo visu dienu jau datoru biju ķimerējis, kā arī paralēli laboju vēl vienu; vai arī paļāvos uz to, ka visu esmu izdarījis atbilstoši savam prāta sarakstam. Es nezinu. Taču ir skaidrs, ka es pieļāvu ievērojamu kļūdu, kuru nedrīkstēja pieļaut. Nekādos apstākļos. Ja es būtu celtnieks, es būtu uzcēlis māju, ielicis vienu logu un pārējos + mēbeles sadzedzinājis.

Pieļauju, ka šis ir mans all-time biggest job related FAIL, jo visus 8+ gadus, kuros aktīvi ar visām šīm lietām nodarbojos un pelnu iztiku, neko pat tuvu tik traku nebiju atļāvies izveidot. -100 pašpaziņai, kā arī, pilnīgi noteikti, viens potenciālais pastāvīgais klients mazāk. Liekas, ka arī vēl joprojām nedaudz iekšas trīc.

Morāle
Klienta, tāpat kā arī jebkura cita cilvēka dati nav joka lieta, līdz ar to turpmāk:

• katra apkalpojamā datora cietā diska līdz 250GB (arī man nav unlimited storage) imidža saglabāšana back-up cietnī pirms nopietnām procedūrām, jo, kā šis stāsts parāda, ne vienmēr viss ko saglabā ir arī viss ko vajag saglabāt;
• papildus mājas lapā izvietotajai standarta atrunai par datiem, izveidošu mazas kvītis, kurās katrs klients varēs konkrēti norādīt kas no kurienes jāsaglabā un kādas procedūras tieši jāveic. Bez paraksta šī papīra apakšā datoram klāt neķeršos;
• piecreiz visu pārbaudīšu, jo, kā redzams, ar trīs reizēm ir par maz.

Atziņa
Vēlreiz skaidri vēlos pateikt, ka minētajā situācijā vainīgs biju tikai un vienīgi es, un klienta reakcija bija absolūti saprotama. “Katram reiz gadās neraža” šajā gadījumā neattaisno manis pieļautās kļūdas, jo lažas ir jālaiž privātajā, nevis profesionālajā dzīvē. Pamatīga mācība saņemta, tikai nožēlojami, ka tā nāca uz kāda cita rēķina.

Iespējams, navgudri šādas lietas publicēt, taču uzskatu, ka labāk, ja kāds, kas, iespējams, vēlas iegādāties manus pakalpojumus, par manām neveiksmēm uzzin no manis, nevis filtrē 5-reiz pārveidotus un dramatizētus tekstus no blakusstāvētāja uz lielveikala eskalatora.

Līdzīgi raksti:

• Neatkarība – mēnesi vēlāk
• Vēlreiz par “štancētajiem” datoriem
• Atvaļinājums?