Krīze kā iespēju laiks? / Datortehniķa hronikas

2009. gada 15. maijs plkst. 23:10 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 344 reizes

Lai gan visur tiek un droši vēl ilgu laiku tiks daudzināts termins “krīze”, neliela daļa šo ekonomiski grūto laiku apraksta kā iespējām bagātu. Neapšaubu, ka tā ir, taču man par to (kā jau par visu) ir savs viedoklis, ko pažu balstoties uz savu pieredzi, kas iegūta no man apkārt esošās ekosistēmas.

Šodien saņēmu e-pastu no kāda sava līdzgaitnieka (lasi – cilvēks manos gados, kas dara to pašu ko es, tur pat kur es), kas vēlējās attīstīt sadarbību ar perspektīvu izveidot datortehnikas tirdzniecības / servisa uzņēmumu Valmierā. Es (pagaidām) atteicu. Paskaidrošu kāpēc.

Krīze iespējams ir iespēju laiks, taču, manuprāt ne Valmierā IT nozarē, jo tā šeit ir pārsātināta. Daži uzņēmumi sākoties smagākiem laikiem un apgrozījuma kritumam aizgāja pa burbuli (tai skaitā tas, no kura aizgāju es), bet tie, kas palika, turpina un turpinās vārīties savā sulā apkalpojot vietējās iestādes un dzīvojot uz jau noslēgtiem ilggadējiem līgumiem.

Vairumnieki nevienam jaunajam uzņēmumam kredītlīnijas vairs neizsniedz un nezinu, kas ir jādara, lai mūsdienās bankā kredītu dabūtu, līdz ar to ir jābūt kaudzei privāto uzkrājumu vai investoru, ja vispār vēlas kaut ko sākt. Man naudas aizņēmumi kā suga nepatīk, jo vienreizēja spekulācija uz veiksmi nav tā vērta, lai, iespējams, visu atlikušo dzīvi pavadītu kādam atmaksājot parādus.

Es Valmierā vienā vai otrā veidā pa IT maisos jau 6 gadus un ir nākusi apgaismība, ka tīri uz datoriem un to apkalpošanu nekāda dižā dzīvošana nesanāk. Šeit viss jau ir ticis sakārtots labu laiku atpakaļ un visas nepieciešamās nišas ir aizsistas: vai tie būtu kases aparāti, datortīkli vai biroja tehnika. Cenas IT precēm ir nesaprotami augstas, taču jauns ienācējs tirgū neko labāku piedāvāt nevar dēļ vairumnieku augstajām sākotnējām likmēm.

Ar datoru remontu tādi, kaut cik lietas pārzinoši indivīdi, kā es var piepelnīties, taču kā pamatienākumu avots Valmierā tas neder. Ne pa velti visas gaišās galvas pēc skolas pabeigšanas pazūd Rīgas virzienā. Es pašlaik šo variantu turu uz “ļoti nevēlos, bet varbūt nāksies” rezerves soliņa.

Kā papildus faktors jāmin arī, sauksim viņus par “haltūristiem”, kas, it īpaši datoru jomā, atrodami uz katra stūra. Dienas beigās klientam neinteresē vai viņa datoru saved kārtībā Ģirts, kas šādas lietas devies mācīties skolā, apguvis sertificējoties un no sava darba maksā nodokļus, vai kaimiņu Janka, kas fiksi uzmet piratizēto (zinu, ka šāda vārda nav) Kašperovski, iznīcina trojāni un aiziet mājās sekas nelikvidējis. Lielāko daļu klientu neinteresē kas, kur un kā ir darīts. Ja “gļuks” ir likvidēts un atkal var ieiet “draugos”, tad sirds ir vietā un jautājumu nav. Un ir taču tikai loģiski, ka šādos gadījumos priekšroka tiks dota Jankam, kas visu sariktēja pa piecīti, nevis Ģirtam, kurš par to vēlas saņemt vairāk.

Es, protams, nekādīgi nevēlos apgalvot, ka neoficiālie darboņi no sava darāmā saprot mazāk kā oficiāli strādājošie. Tas laikam ir garastāvokļa jautājums. Ja es savas individuālās gaitas uzsāktu tagad un nevis pirms gandrīz gada, ļoti iespējams, ka arī es uzspļautu likumībai un pirmajā vietā liktu izdzīvošanu. Toreiz vēl likās, ka viss būs rožaini, tādēļ šādas domas pat prātā nenāca.

Ļoti iespējams, ka viss šis kārtējais dvēseles teksts izklausās gaužām savaimanāts un raudulīgs, taču tas ir tikai pašreizējās situācijas atspoguļojums. Galvenais, nevajag pārprast, jo plinti krūmos mest es netaisos. Esmu reālists (optimists ar informāciju) un uz brīnumiem no tukša gaisa neceru, tādēļ sev tīkamajos veidos turpinu par sevi atgādināt. Neilgajā individuālās aktivitātes laikā esmu ieguvis klientus, kas manus pakalpojumus izmantojuši vairākkārt. Šis fakts manī mudina domu, ka kaut ko tomēr daru pareizi un šie cilvēki manu servisu izmantos arī turpmāk. Iespējams, tiem pievienosies vēl kāds.

Būtībā, viss, ko ar šo garo penteri vēlējos pateikt ir – daudziem tagad nav viegli un tā vēl kādu laiku būs. Neatkarīgi vai esi datortehniķis, ierēdnis, skolotājs, ārsts vai dārzeņu tirgotājs centrāltirgū – auzas ir visiem, bet kaut kā jau mēs izķepurosimies. Veiksmi.

Līdzīgi raksti:

• Štancētie Datori
• Arī supervaroņiem ir krīze…
• Vēlreiz par “štancētajiem” datoriem