Izbrauciens uz Līgatnes dabas takām

2009. gada 14. aprīlis plkst. 17:01 kategorijā Fiksā doma | Skatīts 630 reizes

 

Nē, šis ieraksts nebūs dendrologu un dabas draugu jerk-off materiāls, jo neskaidrošu cik daudz skaistu puķīšu redzēju un cik pastaigas ir jaukas. Neesmu liels pastaigu piekritējs, bet daba kā tāda man patīk, jo asociējas ar gozēšanos saulē un alu rokā.

Kādēļ vispār rakstu par šādu lietu, kas man, personīgi, ieraugot šāda tipa virsrakstu feed readerī liktu atteikties no attiecīgā bloga barotnes? Jo man, kā pasīvās atpūtas cienītājam šis bija notikums. Uztveriet to kā dabas review dīvān-kartupeļiem.

Pati dabas taka liekas, ka nav ievērojami mainījusies kopš to apciemoju pirms kādiem 10 gadiem. Vienīgais, ko ievēroju bija, ka skatu tornis ir jauns, ar ko domāju, ka balsti vecie, bet apsitums modernizēts. Zvēri bija visa veida, trūka tik lielās meža cūkas, kas, cik atceros, pirms dažiem gadiem izvēlējās “rakt zemi no otras puses”. Nekas ekstraordinārs nebija novērojams, lai gan izteiktas simpātijas manā sausajā, sažuvušajā, sirds-veidīgajā orgānā izraisīja sumbrs, kas neslinkoja kā pārējie, bet gan laizīja koka stabu (tā nav metafora).

Ieejas biļetes cena mani pārsteidza, jo sastādīja tikai 1 Ls, studentiem 0,50 Ls, kas mūsdienu ekonomiskajai situācijai ir medusmaize.

Protams, es jau nebūtu es, ja nenovērotu arī divkājainos brīvā  dabā un, jāsaka, ka atkal neesmu pārsteigts. Bija gan tādi zābaksmēri, kas vazājās apkārt ar alus pudelēm un, ieraugot mežacūku, par to skaļi paziņoja visiem kilometra radiusā esošajiem, kā arī tādi biezpienslaucēji, kas labierīcībās roku mazgāšanai paredzēto krāna ūdeni izvēlējās taupīt un nest savus fekālos baciļus pasaulē. Tas jau laikam vēl joprojām ir stilīgi…

Dodoties projām tika izlemts izmest nelielu loku caur Līgatni. Jāatzīst, ka kaut ko tik skumju vēl nebija nācies redzēt. G.h.e.t.t.o tiešākajā vārda nozīmē. Braucot cauri mani nepameta sajūta, ka braucošai mašīnai tūlīt pieskries pieci bratani un noskrūvēs ratus. Liela daļa manu paziņu, garantēti, šai vietā no mašīnas ārā nekāptu. 10 minūtes “pilsētā” un svinīgi zvērēju, ka uz turieni vairāk nebraukšu. Apgalvojums nav uztverams kā aizvainojums iedzīvotājiem un pilsētai kā tādai, taču, ja tur iegriežoties Seda sāk līdzināties Monte Karlo, tad kaut kas galīgi nav kārtībā. Tur viss ir apstājies krievu laikos…

Liekas, ka dabas takas un papīrfabrika (kas, manuprāt, ir daļēji vainīga pie pašreizējās sliktās situācijas) ir vienīgās iestādes, kas uztur Līgatni pie dzīvības. Starp visām būdelēm un krievu barakām redzēju tikai 2 civilizētas dzīvojamās mājas. Ceļi, kā jau visur, lupatās. Iedzīvotāju labad ceru, ka arī tur pienāks labāki laiki.

Visā visumā, tika veiksmīgi nodeldētas 8 stundas, kas tad arī bija galvenais.

Līdzīgi raksti:

• Latvijas Apslēptie Tūrisma Objekti
• Par draugiem, šo zīmīgo datumu un something for the soul…
• Sigulda