Sigulda

2008. gada 14. jūlijs plkst. 21:10 kategorijā Fiksā doma | Skatīts 70 reizes

Nedēļas nogalē, aiz neko darīt, devos aplūkot veco labo Siguldu, kurā kādus 4 gadus nebiju bijis. Nekas tā īsti nav mainījies, ja neskaita biežāk dzirdamās svešās mēles, kas skan starp ļaužiem. Kāpjot pa kalnu un bradājot pa Turaidas pils teritoriju centos baudīt labo laiku, taču visu bojāja maza nianse – no rīta likās, ka būs vēss, līdz ar to uzvilku džinsus, nevis, kā biju plānojis – šortus. Rezultāts: svīdu kā 2 svīstošas cūkas, kas savā starpā rīvējas, lai radītu vēl vairāk sviedru. Bet ne par to šis stāsts…

Stāsts būtībā nav ne par ko un brīdinu, ka, ja lasīsiet tālāk, pēc tam mani lamāsiet, ka atņēmu Jums 5 minūtes no mūža. Pilsēta uz mani atstāja vairākus “interesantus” iespaidus. Dažos vēlējos padalīties:

• Stāvvieta – noliku auto pils pakājē un, man par lielu izbrīnu, maksa uz visu dienu bija tikai 50 santīmi. Patīkami;
• Gūtmaņala – tāda pati kā bija, tāda arī ir. Likās, ka nedaudz mazāka, bet tas laikam, jo pats esmu paaudzies (platumā, ne garumā);
• Gūtmaņalas kalns – nezinu kā to kalnu sauc, bet aptveru, ka tas sācis smagi sūkāt. Taku malas aizaugušas un ved gar privātmājām. Pa vidam apkārtnes odōrs atgādināja bidē;
• Turaidas pils parks - vienīgā jēdzīgā vieta. Skaists, kopts un mazi, trekni zirdziņi. Tik ieejas biļete 3 latus maksā. Pie ēkām un tajās iekšā atrodamas tautas tērpos ģērbušās večiņas, kas, vismaz pēc sejas izteiksmes, gaida tikai un vienīgi mūža beigas;
• Turaidas pils – nekas nav mainījies. Pilnīgi nekas. Atkal sastapu suicīdās večiņas. Torņa gaiteņi bija tik šauri, ka lejā ejot tajos varēja saostīt, ka nesen cauri gājis kāds alus dzērājs. Ventilācija diezgan neeksistējoša. Negribu pat iedomāties, ja tas tips būtu ne tikai elpojis…;
• Tauta – daudzvalodīgi tūristi un mūsu pašu mīļie slāvi…un slāvu kāzinieki. Nu nesaprotu ES kamdēļ visi var uzvesties kā cilvēki, ar cieņu pret kultūras monumentu, bet dažiem kalbasītājiem visur ir jāieiet pabrēkāt, pagramstīt un kost. Papildus, man par prieku, kaut kādi četri metālmuļķi (tiešām muļķi) kāpa pāri norobežojumiem, lai palūrētu uz “kļovo” skatu;
• Vidzemes šoseja – manā vokabulārijā trūkst vārda, lai aprakstītu šī ceļa lunahodiskos braucējus. Dodoties prom no Siguldas, sāka smagi gāzt. Ne smagi, bet BRUTĀLI. Es, būdams apzinīgs pipars, kašāju uz 70 km/h, jo neredzu ceļu (sčotkas netiek līdz ūdens daudzumam). Jūtu maigu akvaplaningu. Kašāju tālāk. Skatos, viens ambālis aizmugurē čut ne uz bagāžnieka uzkāpis. Es, apzinīgs pipars būdams, provēju saskatīt kad pretējā josla brīva, šim pamāju ar pavarotu, lai iet garām. Viņš, protams, izmanto izdevību, bet arī neaizmirst pateikt “paldies” ar taures koncertu un kaut kādiem žestiem. Cerēju viņu satikt aiz stūra kokā – nesanāca.

Īsumā laikam viss. Nekā jau tur tāda nav. Varēju jau, protams, ar gumiju izlekt, bet es tač esmu mīkstais. Es labāk ielecinu vienu alu vēderā.

Nobeigumā jāpiemin, ka Sigulda, būdama kulturāla literātu pilsēta, nevar neatvadīties no saviem viesiem necitējot kādu slavenu filosofu:

Līdzīgi raksti:

• Privātums = Miris
• Izbrauciens uz Līgatnes dabas takām
• VID – Valsts Imbecilu Dienests