Draugs?

2008. gada 3. maijs plkst. 22:48 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 239 reizes

Kāds man var nodefinēt, kas ir draugs? Pēdējo 24 stundu laikā, manās acīs, šim terminam ir krasi mainījusies nozīme.

Visu laiku likās, ka draugi ir tipi ar kuriem labi var pavadīt laiku, āzēties apkārt utt. Zināmā mērā, tas vēl joprojām tā ir, bet kā var uzticēties “draugiem”, kurus tu, kā atklājas, nepazīsti?

Pēdējo gadu laikā, redzot visus tos sūdus, kas notiek apkārt, esmu iegājis tādā kā šaurā tunelī, kur svarīgākais, kas man ir un būs, esmu es. No visurienes ienāk jauna informācija, visi grib ar kaut ko padalīties, paklačoties utt. Man tas riebjas! Simts un vienu reizi esmu klausījies nodirsienus un apvainojumus par to, ka ikdienā bieži lietoju frāzi “Man vienalga!”. Pieradu. Piekāst. Man nav jāzin katra tumšie kaktu noslēpumi un dzīvesstāsti. Šāda informācija bieži (tā arī vakar) smagi sadragā iespaidu par “draugiem” kopumā un skats uz personu mainās. Es labprāt būtu turpinājis dzīvot savā rozīgajā ilūziju pasaulē – laimīgs un mierīgs. Bet NĒ! Kādam atkal vajadzēja sākt kratīt sirdi un vilkt ārā vecas, sen aizmirstas huiņas. Cik reiz tad vienu līķi var grozīt?

“Veču” draudzības. Viena liela “mērīšanās” un nekas vairāk. Ar sievišķiem draugiem, iespējams, ka ir savādāk, taču to nevaru apliecināt, jo man ir tikai viens patiess daiļā dzimuma draugs. It kā notiek standarta nevainīga prikološanās un izklaidēšanās, taču tam visam pa grunti iet tik smags zemteksts, ka vienkārši…nezinu. “Riebj” būtu pārāk maigi teikts. Es nesaprotu, kur palika tie laiki, kad varēja sanākt, sapļāpāt, sadzert un viss ir labi? Tagad visi, katrs ar savu sūdu pie kājas, ar jebkāda veida paņēmieniem cenšas sevi pabīdīt prožektoru gaismā, ignorējot pārējos. Piedalos – jūtos draņķīgi. Nepiedalos – mani uztver kā tādu nodevēju un tiek klaji sludināts, ka es tikai izliekos un īstenībā esmu tieši tāds pats.

Tas arī ir finālais PSC. Katrs mans “draugs” ir psihologs. Saki, ko gribi…viņš tāpat labāk zinās ko tu ar to domāji un kas zem tā slēpjas. Nav iespējams vienkārši runāt. Viss ir jāizanalizē un, nedod dievs, teiktais kaut kādā veidā skanēs kaut nedaudz nosodoši. Viss tiks pārtaisnots, lai tikai tu paliec ar “nepareizo” viedokli.

Beigas. Es atkal esmu kaut ko nogulējis, jo neatceros kad sākās periods, ka “veči”, tāpat kā sievietes, sāka pievērst uzmanību viens otra figūrai. “Re kā šis nobarojies.” “Eu, tu kačājies?” Nu kurš sevi cienošs vīrietis tā runā? KURU TAS KASA? Tu nāc pie manis kā indivīda vai pie manis kā standarta templeita stereotipa?

Vai nu man ir afigenna “alternatīvi” uzskati par to, kādai ir jābūt draudzībai, prostai, vienkāršai draudzībai, vai arī viss vienkārši ir sācis pasmagi sūkāt.

Atliek tikai piebilst, ka es brīžiem, ieklausoties “draugu” dzīvesstāstos, esmu patiesi laimīgs, ka dzīvoju vairāk vai mazāk kā pensionārs.

Līdzīgi raksti:

• Par draugiem, šo zīmīgo datumu un something for the soul…
• Latvju Tautas Downfall (Part II) – The Great Depression
• Pusgada atziņas