Kā vīrietim salauzt sirdi / Truša pēcnācēju modulis

2008. gada 23. aprīlis plkst. 14:07 kategorijā Bunney, Spriedelējieni | Skatīts 347 reizes

Virsraksts izklausās vispārēji raudulīgs, bet ir attiecināms tikai uz mani.

Es neesmu ļoti emocionāls cilvēks. Es principā sastāvu tikai no 2 jūtām – rēcu kā idiots vai arī vairoju naidu. Apskatoties kategoriju, kurā šis raksts ir noglabāts, gan jau sapratīsiet, ka nestāstīšu par to kā mani pametis kāds skuķis vai bumers saplīsis. Salīdzinājumā ar manu šodienas priekšpusdienu, tās (nosacīti) ir mazsvarīgas lietas.

Tātad, viss, kārtējo reizi, grozīsies ap manu mazo draugu (Es runāju par zaķi Jūs perveļi). Šodien no rīta Čupčiks (dāvana visiem tiem, kas baigi gribēja zināt viņa vārdu) tika nogādāts pie daktera, lai varētu veikt tādu lietu kā “kastrācija”. Pie šī vārda nedaudz apstāšos un izskaidrošu lietas būtību, lai kāds nesāk brēkt, ka esmu necilvēks un atņemu dzīvniekam dzīves pamatvajadzību.

Kāpēc vedu kastrēt? Nē. Ļauni izklausās. Teiksim – diseiblot pēcnācēju moduli. Tātad, moduli, īpaši trušiem, diseiblot ir svarīga nepieciešamība. Protams, ja Jums rūp Jūsu aizbildņa labklājība. Nekastrēšana 90% gadījumu Jūs atstās ar agresīvu (to es varētu pieciest) un slimu (nepieļaujami) trusi. Nekastrētiem ausaiņiem vēža risks ir 3 reizes lielāks. Respektīvi, process tika veikts tikai viņa labklājības dēļ, jo gribu ar šamējo bakstīties pēc iespējas ilgāk.

Kastrēšana? Nevar to tā nosaukt, jo nekas jau netiek “atņemts”. Tiek pārgriezti sēklinieku vadi un viss. Pļuk. Nav hormonu vētru, līdz ar to labāka veselība.

Labi. Apstāšanās beigusies. Tātad, aizvedu savu zaķi pie ārsta 9:00. 11:36 dakteris zvanīja, ka varu savākt savu sīci. Šeit arī spēkā stājas raksta nosaukuma pirmā daļa.

Kad ieraudzīju viņu pēc operācijas, viņš loģiski, ka bija miegains. Gulēja savā kastītē un veģetēja. Nezinu kāpēc (iespējams, ka tādēļ, ka izdzirdēja manu balsi) viņš tā viegli palupīja uz augšu un centās piecelties. Nu un tad…nja. Es ATGĀDINU, ka neesmu nekāds emocionālais tips un man par gandrīz visu, kas notiek man apkārt ir sulīgi piekāst, taču tajā brīdī, kad redzēju savu sanarkoto trusi…trīs krēsli pret pakausi, spēriens pa muti, dūriens emociju orgānā. Viņs provēja piecelties un, saprotams, ka narkozes iespaidā navigācijas sistēma piekliboja, novēlās uz sāniem. Paskatījās uz mani uz savām sapampušajām acīm un tad nu bija kā bija…

Uzskatu šo par lielu dienu savā dzīvē, jo aptuveni sāku nojaust kā jūtās vecāks, kad kaut kas notiek ar viņa bērnu. Ir jau zināms, ka viss būs labi, bet tāpat, redzot to bezspēcības brīdi un apzinoties, ka patreiz tu neko nevari izdarīt lietas labā… vienkārši psc. Nu naturāli sava veida izmisums.Aizvedu mājās, noliku kastītē, lai paguļ. Trīcoša nelaimes čupa. Dīvaini, ka jau naktī slikti gulēju un no rīta biju tramīgs kā vista pirms kaušanas. Uztraukums bija trakāks, kā aizstāvot savu bakalaura darbu. Vēl mājās vedot rokas trīcēja.

Nezinu vai vienkārši palieku vecs un drīz būšu sentimentāla gaudošanas iekārta, kas jutīsies aizkustināta par to, ka rīt sola lietu vai arī tomēr visā tajā “Suns un saimnieks” bazarā slēpjas kaut kāda patiesība. Ka pastāv kaut kāda saikne starp tevi un tavu “otru es”. Vai tas ir mājdzīvnieks vai bērns, šajā gadījuma, man liekas, ka ir mazsvarīgi, jo visu izšķir nevis slāpes, bet attieksme pret konkrēto būtni.

Līdz šodienai domāju, ka sajukšu prātā, ja man pēkšņi kompis nosvils. Un re kā, dažu stundu laikā vērtības stāv kājām gaisā.

Līdzīgi raksti:

• Eternal Boredom Of The Brainless Mind
• Pēdējie jaunumi no Latvijas populārākā truša
• Varenības Komplekss jeb Kāpēc Vecāki Pazemo Savus Bērnus?