Mana Bloga Identitāte

2008. gada 22. aprīlis plkst. 14:41 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 93 reizes

Nombre vakar uzcepa rakstu atspoguļojot savus uzskatus par anonimitāti Latvijas blogosfērā. Nepatīk man šī visa linkošana no bloga uz blogu, kā arī izmaltas informācijas atgremošana, taču dažas pārdomas, kuras attiecinu tikai uz sevi, tomēr vēlējos piemetināt.

Ja daudzi uzskata, ka, lai efektīvi blogotu un piesaistītu pēc iespējas lielāku auditoriju, tev ir jāatklāj kas tu esi un ko dari, tādējādi veicinot iespēju citiem ar tevi identificēties, tad tam varu piekrist, BET ne pilnībā.

Par sevi – Jā. Ja tu raksti savas domas, piedzīvojumus utt., tad tikpat labi arī vari pateikt kas esi dzīvē, ar ko nodarbojies. Bet šeit arī tam ir jābeidzas. Vismaz pēc maniem ieskatiem.

Par cietiem – Nē. Visiem nevar izpatikt, ir izlecēji. Pašsaprotama lieta. Paužot savu viedokli, nenovēršami būs tādi, kas to kritizēs. Pats arī tāds esmu. Tomēr ir kadri, kam arī ar to nepietiek. Ir “dzīves aborta” personības, kas to vien dara, kā meklē veidus kā čakarēt citus. Runāju no pieredzes. Šiem cilvēkiem nav paveicies ar smadzeņplauktu un tajā slēdzīši korekti nedarbojas, līdz ar to arī rīcība ir, maigi sakot, apšaubāma.

Blogi parasti tiek rakstīti tā, lai tos varētu attiecināt uz pēc iespējas plašāku auditoriju un tādējādi – lasītājiem, bet redz ir šie traumētie personāži uzskata, ka ieraksts ir veikts tieši viņiem un ir uzskatāms par aizvainojumu un personīgu uzbrukumu. Tas noved pie metodēm, kas tiek realizētas, lai ieriebtu autoram (man). Neiet runa par spama komentiem, antireklāmu utml. mazsvarīgām lietām. Šeit jau viss notiek cilvēciskā līmenī, respektīvi, es tieku sameklēts caur trešajām, ceturtajām, piektajām personām un aicināts izrunāties vai nolamāts utt. Šāda rīcība attiecināma uz visām dzīves sfērām. Tādi ir arī daži mana darba klienti, kas pakasīsies tikai kasīšanās pēc un, lai pierādītu savu ačgārno taisnību, tādējādi sevi, manās acīs, padarot par vēl lielākiem idiotiem.

Atgriežoties pie anonimitātes. Jebkurš pipars ar pauri uz pleciem un kaut kādu minimālu spriegumu starp pelēkajām šūnām var jebkurā brīdī noskaidrot jebkura blogera identitāti. Ja nemāki, tad neesi pelnījis. Par sevi varu atklāt daudz ko, taču tikai attiecīgajiem cilvēkiem. Neuzskatu, ka man kādam būtu jāstāsta par savu dzīvi. Tā nav neviena darīšana. Mani darba kolēģi zin maz ko par mani. Es meloju visās formās, kur tiek prasīta jebkāda informācija par mani. Tev, iespējams, ir jāzina, kas es esmu, lai saprastu manu domu gājienu, bet ne vienmēr.

Vakar ORBa komentāros viens meitiets paziņoja, ka man ir vecpuiša cienīgi izteicieni. Nu, ja tā izklausās, tad tā arī ir, bet tas nenozīmē, kas es tūlīt skriešu un viņai centīšos pierādīt, ka tā nav. Ka esmu precējies, vai attiecībās, vai hrenviņzin. Nu NAV tas svarīgi. Vēl, jo mazāk, jo ir taures, kas to uztver nopietni (skat. tekstu augstāk).

Atkal sagvelzu dikti un gari, bet morāle viena – ar savu personīgo identitāti dari ko gribi, tikai atceries, ka neesi radies no plūmju koka un ar savu tiešsaistes prezenci, tu paver skatienu arī uz citiem, sev tuviem, cilvēkiem, kuriem to, iespējams, nevajadzētu.

Līdzīgi raksti:

• Privātums = Miris
• Latvijas Blogosfēras Vēsture, blogu skaits un eksperti
• Reiz bija blogs