Inflācija manā dzīvē

2008. gada 15. aprīlis plkst. 19:29 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 160 reizes

Daudzi, kas pazīst manu online personību zin, ka es mēdzu vaimanāt un cepties par visu sākot no inflācijas līdz pat valentīndienai. Šoreiz atkal par inflāciju. Šoreiz centīšos rakstīt reālistiski, tā kā, ja arī caur visu spiežas liela vaimana, uztverat to kā blakusefektu. Šis ir vienkāršs stāsts par vidusmēra cilvēku mūsdienu globalizācijas laikmetā.

Visu mūžu dzīvoju pēc principa, ka ir jādara viss, lai dzīvotu nevis eksistētu. Kā lielākā daļa no Jums zin, tad lielākoties šajos laikos dominē eksistences princips. Es neesmu izņēmums. Turpmākā uzskaite Jums kalpo tikai un vienīgi kā uzskaites materiāls. Man tā kalpos kā atmiņas markeris, kuru pēc gadiem aplūkošu un tad jau redzēs. Varbūt smiešos par to kāds tajā laikā biju, varbūt bimbāšu par to cik gan toreiz bija labi. Tātad…

Mana eksistence izpaužas lietās ko daru priekš sevis. Protams, ar mēru, bet tomēr. Pirmais uz svarīgākais ir pārtika. Sen pagājuši tie laiki kad cepu un vārīju katru vakaru. Vairāk vāru, bet nu jau pārsvarā saldētu pārtiku. Neskatoties uz to, protams, cenšos spiest uz kaut ko veselīgu, piemēram, dārzeņi. Paka dārzeņu vakarā un lieta darīta. Pusdienās dominē pelmeņi. Vārīti pelmeņi. Agrāk mēdzu darbā sūtīt pusdienas no vietējā ēstūža, bet tagad braši katru dienu čāpoju, lai ēstu kopā ar zaķa kungu. Brokastis nemainās – siermaizes un kafija. Sieram Maximā pēdējā laikā vērojama atlaide, līdz ar to esmu apmierināts, ka ar gabalu pa 1 latu var izvilkt divas dienas. Šodien beidzot nolēmu izvēlēties citu standartdzērienu. Vairāk kā gadu ikdienā lietoju Cēsu Aqua Plus ražojumu, bet kad šodien pavērās skats uz kārtējo cenas pacēlumu (4 santīmi), nospļāvos un nopirku 2 pudeles Rasa Premium. 10 santīmi lētāk. Un lietojams.

Otrais: Transports. Paldies visaugstākajam procesoram, ka dzīvoju “mazpilsētā” un viss ir vairāk vai mazāk aizsniedzams ar kājām. Vēl gadu atpakaļ mēdzu uz darbu braukt ar mašīnu, jo tas bija labu kusaku no mājvietas. Tagad tas ir tuvāk, līdz ar to arī mašīna pa darba dienām duss. Atļaujos to izkustināt tikai, kad jādodas uz dzimto pilsētu jeb arī ārā ir tik sūdīgs laiks, ka kājas vienkārši pretojas iet. Benzīns naudu rij nežēlīgi, tādēļ arī pa darba nedēļu nebraucot ir ievērojams lielāks biezums makā.

Trešais: Ikdienas nieki. Katram tak ir kaut kādas vēlmes sevi kaut nedaudz palutināt, piemēram, ar alu vakarā vai kaut kādu šokolādi, vai vienalga ko. Arī lutinājumu skaits ir manāmi sarucis, taču uzskatu, ka šo pasākumu pilnībā atcelt nedrīkst. Kaut reizi mēnesī vajag paņemt kādu papīra naudas zīmi un izsviest par to, ko tajā brīdī gribās. Prieks kur tu rodies?

Pietiks bargās ikdienas. Pāriesim pie dzīves.

Pirmais: Pārējie. Cik taupu uz sevi, tik netaupu uz pārējiem. Vismaz cenšos. Zaķis vienmēr dabūs savu burkānu, kombikornu, sienu, granulas vai kārumu. Arī draugiem, ja aicinu ciemos, vienmēr uzklāšu galdu. Nedēļas nogalēs principā tiek ēsta tikai kaut cik sakarīga (nesaldēta) pārtika un tiek pieļauts arī kāds ekstravagantāks barības gabals.

Otrais: Tehniskais es. Ja es kaut kam taupu, tad tie parasti ir dzelži. Šajā jomā manī valda uzskats, ka labāk ir pārmaksāt tagad un lietot dažus gadus ilgāk. Tādēļ, lai sev atgādinātu, ka tomēr tam ko daru arī ir kāds labums, es ik pa laikam atļaujos sev nopirkt ko sirdij tuvāku. Nesen tie bija Logitech Z-2300 skaļruņi, gada sākumā – hostings, uz kura tad arī glabājas šis necilais blogs. Par hostingu gan negalvoju, ka nākamgad vēl to atļaušos.

Trešais: Alkohols. Kas kuram vērtība, ne? Es to vairāk domāju kā vēl vienu argumentu taupībai. Tāda lieta kā alus darba dienās man vairs nepastāv. Šmiga kā tāda tiek lietota reti. Bet, ja tiek, tad tomēr sevis un nākamās dienas labad atļaujos kaut ko no dārgākā gala. I pašam labi, i citiem prieks. Pieminot alkoholu, nevar neatzīt, ka alus ir sasniedzis savu zemāko kvalitāti mana mūža laikā. Nu nav vairs tāda, ko vari pirkt un būt drošs, ka negaršo dīvaini un nākamajā dienā negribēsies zelta lodi.

Ko es ar to visu gribēju pateikt?

Var iztikt kā ir, un ir pat epizodes ko es sauktu par dzīvi. Savā ziņa, šādi ir vienkāršāk apzināties vērtības, jo viss tiek ne tikai vairs rēķināts naudā, bet katra lieta atspoguļo to, ko tu kad esi darījis. Mantas sāk mērīt darbos.

Es savu finansiālo dzīvi, salīdzinot ar faktiem ko redzu katru dienu, uzskatu par labu. Lai gan pelnu nedaudz zem vidējās algas, tomēr iztieku un varu sev reizēm arī ko labāku atļauties. Šeit gan svarīgi pieminēt, ka, daudzu visvareno purgātāju acīs esmu sabiedrības atkritums un neveiksminieks, jo savos 22 gados vēl joprojām dzīvoju pie viena no vecākiem. Mani gan tas nesatrauc. Īpaši. Labāk te kā kojās.

Protams, arī man, kā jebkuram tautietim manos gados, ir sapnis par savu neatkarīgo dzīvi, bet arī zaķim (vismaz manam) skaidrs, ka ar vienu vidējo algu savu būdu nepacelt. Pie tam blakus izglītojoties. Bet tas jau ir cits stāsts.

Nobeigumā, pateicos par lasīšanu (liekas, ka te ne pa jokam sagvelzu) un, kā jau minēju ievadā, lai gan tekstā manāma žēlīga pieskaņa, es uzskatu un uzsveru, ka man iet labi. Es neesmu bagāts, bet noteikti arī ne to neskaitāmi daudzo cilvēku vidū, kas dzīvo zem iztikas minimuma. Šis sacerējums ir mērķēts uz apziņu par to, ka nauda, neskatoties uz to, ko puķīšostītāji un mīlestības putniņi saka, ir centrālais cilvēka statusa un laimes mērs. Protams, ne vispārīgās laimes, taču ar ļubestību un gribasspēku tu māju neuzcelsi un ģimeni neuzturēsi.

Tiem, kas mēdz brēkāt par to, ka nav ko vaimanāt, bet ir jācīnās par savu vietu zem saules – nu Jūs tak tiešām no kanalizācijas tikko izlīdāt. Pirms gada trūka darbaspēka, tagad trūkst darba. Firmas neviens vairs nedibina, jo ir vienkāršāki veidi kā izdarīt finansiālo pašnāvību. Nav ko vērt vaļā muti, ja pats vēl neesi atrāvies no mammas pupa. Es telpiski arī neesmu neatkarīgs un par finansiālu suverenitāti ar tikai sapņi caur galvu skrien, taču es grozos savā sulā un lēnām lienu uz augšu. Vēl tāls ceļš lienams, taču tas ir to vērts, ja gals kaut kad tiks sasniegts.

Līdzīgi raksti:

• Vīrieši un kosmētika
• Kā vīrietim salauzt sirdi / Truša pēcnācēju modulis
• Pirmais solis uz maģistru / Pēdēja skolas diena