Sleepyhead

2008. gada 14. aprīlis plkst. 18:31 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 95 reizes

Dīkdieņi, naktsputni, miegamices… nezinu kā, lai īsti nosauc tos tipus, tai skaitā arī mani, kuri dienas gaišajā laikā nav īsti pieskaitāmi.

Es katru dienu sēžu darbā un jūtu, ka, lai gan masa līdz iestāde ir atripojusi, prāts vēl joprojām ir totāli atrubījies. Visa diena tāda kā migla un nepārtraukta atkārtošanās. Viss kust tādā kā automātā. Nekādas iedvesmas, motivācijas, gribas kaut ko saprast vai izdarīt. Atnāku mājās un tāda sajūta, ka būtu kokus gāzis. Pelēkā masa vēl joprojām pusmiglaina, bet konstrukcija nogurusi. Tā, ka gandrīz vai gulēt jāiet.

22:00 ir tas maģiskais skaitlis, kad pēkšņi viss mainās. Miegs ir aizmirsta lieta. Pēkšņi pelēkais paliek krāsains un rodas iedvesma kaut ko iesākt, bet tad pienāk pusnakts un laiks atslēgties, lai no rīta laicīgi pamostos uz miglas periodu.

Atguļos. It kā noguris. Domas skrien. Pēkšņi tiek paceltas augšā visas dienas neatrisinātās problēmas, izanalizētas no visām pusēm. Nāk prātā šķietami ģeniālas domas par to, ko darīt, lai uzlabotu visu iespējamo. Iešaujas garā kaudze domu par tēmām, kuras labprāt apspriestu blogā. Tāda sajūta, ka kāds manu veco paura Pentium II būtu uzdzinis līdz jaunāko Quad Core līmenim un tik dod klāt voltāžu, lai redzētu cik būšu spējīgs panest. Guļu, analizēju, funktierēju, spriedelēju. Tas parasti ievelkas kādu stundu vai divas. Un tad…čušš.

Pamostos no rīta. Domas tukšas. Neko no vakardienas vairs neatceros. Un, ja tomēr kāda kripata aizķērusies, tad tā liekas konkrēti bezjēdzīga. Atkal nav motivācijas domāt, darīt, eksistēt…

Un tā katru dienu…

Līdzīgi raksti:

• Slavenā Sieviešu diena
• Eternal Boredom Of The Brainless Mind
• Vīrieši un kosmētika