The Final Frontier

Visi raksti šajā vietnē ir mans intelektuālais īpašums, līdz ar to - subjektīvi. Tie neatspoguļo citu personu un manas darba vietas viedokli. Neuzņemos absolūti nekādu atbildību par Jūsu emocijām un no tām izrietošajām sekām, kas var rasties lasot manu viedokli. Raksti pirms publicēšanas netiek pārlasīti, lai saglabātu sāpīgo autentiskumu. Atsauces uz visiem tekstiem obligātas.

2008. gada 7. aprīlis plkst. 10:28 kategorijā Bunney | Skatīts 123 reizes

Visam ir gals, tikai desai ir divi. Viss reiz beidzas. Šoreiz beidzās bailes.

Visu pusgadu, ko mazais burunduks lēkā pa šīs dimensijas zaļajiem laukiem, tas nepazina lielāku ienaidnieku kā lamināts. Tepiķis bija labākais draugs, bet uz lamināta šis nekāpa arī gadījumos, kad virsū nāca gaudojošais putekļusūcējs vai kārtējais ciemiņš, kas tik to vien gribēja, kā nabaga mošķi paspaidīt. Viņa attieksme šādos gadījumos bija sejā skaidri izlasāma. Ja zaķis spētu runāt, pieļauju, ka nepārtraukti lamātos.

Bet nu, atgriežoties pie laminātfobijas. Aizpagājušo piektdien viņam laikam vienkārši pieriebās. Es, kā vienmēr, nekā ļauna nedomādams, guļu gultā un skatos seriālu, kad pēkšņi dzirdu tikšķošu skaņu (it kā nagi pret stiklu tiktu dauzīti). Pārlūru pār gultas malu…zaķis slido pa laminātu. Par staigāšanu to grūti nosaukt, jo viņam bija smagi jāpiepūlas, lai vienkārši neizlīmētos plakani.

Viņš, ieraudzījis, ka es lūru, nospolēja (skats, kad zaķis uz lamināta mēģina uzsākt skriet, ir ļoti amizants) un aiztesās atpakaļ uz paklāja, taču ik pa laikam atkal patikšķināja pa slideno virsmu. Es, labs “tēvs” būdams, protams, pie tādiem “sīkiem soļiem” neapstājos un izdomāju ultimatīvo pārbaudi. Atstāju vaļā istabas durvis. Ilgu laiku nevajadzēja. Pāris kautrīgi skati pa spraugu, un pazuda uz koridori. Es, protams, sajūmā – bērns iziet pasaulē

Kopš tā laika atstāju istabas durvis vaļā, lai sīcis var slēpot no vienas vietas uz otru. Ar ko nerēķinājos bija fakts, ka drīz pazuda cieņa arī pret garāko lamināta laukumu, kas ved uz tēva istabu. Rezultāts – naktī izdzirdu tēva saucienus ar uzaicinājumu izvākt zaķi no viņa istabas. Laikam krākšanas skaņa bija pievilinājusi. Tīri interesants pasākums 3:00 naktī pa istabu trenkāt mazu, spalvainu kušķi.

Tā nu mans aizbildnis kļuva par bezbailīgu musketieri. Nākamā misija – virtuves linolejs.