Dzīve ir sīkumaina ielasmeita

2008. gada 2. aprīlis plkst. 16:25 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 181 reizes

Jā. Ielasmeita. Rakstīju tā, jo nevēlējos lamāties.

Cik reiz tā nav bijis, ka līdz ko liekas, ka viss ir oki, dzīve tev priekšā paveras kā pussavītusi ielasmeita. Tik paprovē uz mirkli iedomāties, ka viss ir labi, un uzreiz saņemsi rēķinu.

Es nerunāju par kaut kādiem major notikumiem vai neveiksmēm, bet gan vairāk par mazajiem ikdienas atgādinājumiem, ka cilvēks tāds sūds vien ir visā lielajā universa shēmā.

Daži to sauc par neveiklību, bet neveikls cilvēks aplaužas jebkurā vietā un jebkurā laikā, bet sīkumainā ielene tevi pabaksta tikai tad, kad patiešām nevajag un neder.

Kas gan būtu gvelzšana bez piemēriem? Stāstu iz dzīves.

Tagad pat nākot uz darbu eju cauri baram cilvēku un pēkšņi acī ielido muša. Protams, man, nevis kādam no padsmit pārējiem purniem. Acs uzreiz sāk asarot, un tad atlikušo ceļu nobradāju izskatīdamies kā nobimbājusies vālodzīte.

Pagājušajā ziemā vispār. Stāvu ārā ar klientu un rādu kā šim portatīvais ar GPS darbojas. Te ne no kā uzpūš viegls vējelis un es speru soli uz sāniem, lai sevi nostabilizētu. A zem kājām ledus. Kā liku, tā likos arī pats. Porča, protams, rokās. Tik daudz smadzene pietika, lai saprastu, ka, ja tas aparāts atsitīsies pret zemi, tad būs vakars uz ezera. Slīdēja no rokām ārā, un labākais, ko varēju izdomāt, bija šo ar vienu roku piespiest pie sienas, lai nenokrīt. Piespiedu. Uz mirkli paliku slīpi stāvēdams un tad pēc labākajiem Holivudas paraugdemonstrējumiem slow motionā sāku slīdēt uz leju ar visu kompi. Kad biju nonācis līdz zemei, varēju apbrīnot uz porčas vāka esošās skaistās švīkas. Paldies Dievam (Sistēmblokam), tas portatīvais bij tāda vēsture, ka īpašnieks teica, ka piekāst. Es, protams, vainojos un taisnojos un atlaidi iedevu un ko tik ne visu. Pirmajā brīdī sajutos ritīgi stulbi. Tas, ka aiziedams mājās par to ik pa brīdim atcerējos un sāku skaļi rēkt, jau ir cits stāsts. Kaut kāds ģēnijs tak reiz teica, ka par sevi ar ir jāmāk pasmieties.

Ko tad es gribēju pateikt. Nekad nevajag nolaist vakti. Jebkurā dzīves situācijā vajag atcerēties Mērfija likumus. Un, ja kaut kas notiks, tad tas garantēti notiks tieši ar tevi. Tas tā, piemiņai, lai neaizmirsti, ka kontrole pār visu ir tikai ilūzija.

Citējot kādu senu grieķu filosofu: Nobody Dies A Virgin – Life Fucks Us All.

Līdzīgi raksti:

Nav līdzīgu ierakstu