Latvju Tautas Downfall (Part II) – The Great Depression

2008. gada 12. marts plkst. 18:08 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 128 reizes

Pilnīgs un absolūts klusums – tā visprecīzāk varētu raksturot Latvijas mazo uzņēmumu darbību pēdējo mēnešu laikā. When the Rich Wage War, It’s The Poor Who Die. Kamēr Latvijas “aristokrāti” dzīvo cepuri kuldami, mazie biznesi, kurus valsts un visu varenā Eiropa it kā “stutē”, iet uz grunti viens pēc otra. Citēšu pats sevi: “Kas notiek Latvijā? – Sūdi”

Ir pienācis tas brīdis par ko līdz šim biju lasījis tikai grāmatās vai redzējis vēsturiskos raidījumos. Tautas strādnieku slānis streipuļo taisnā ceļā uz nabadzību, kamēr “mūsu pašu ievēlētie” (domāju, ka katrs saprot kāpēc šo lieku pēdiņās) valsts vīri maina īpašumus un mašīnas kā prostitūta klientus.

Es zinu, ka šī tēma ir zināma sen atgremotu vēmeklu vēlreizēja pārstrādāšana, bet ko man citu darīt? Darba man nav. Strādāt es strādāju, un pašlaik arī esmu darba vietā, bet nav jau neviena kuru “apkalpot”. Pieņemu, ka datorpakalpojumi nav pirmās nepieciešamības prece, bet neesmu jau vienīgais, kam iet sūdīgi. Valmieras lielākajā autoservisā, kur vēl 2 mēnešus atpakaļ bija jāpierakstās 2 nedēļas iepriekš uz eļļas maiņu, tagad to var izdarīt jebkurā laikā bez gaidīšanas. Juvelieris, kas dārglietas gatavo pats, un skaitās cilvēks ar “zelta rokām”, pirms gada pašdarinātus zelta auskarusmierīgi aizlaida pa 70 Ls. Šodien viņš tos izmantoja, lai samaksātu par vienkāršu telefona remontu. Cik tālu ir nodzīvots, ka pat pārtikas veikalos pārdevējas sēž bezdarbībā un lūr uz tīro grīdu, kurai, normālos apstākļos, sen vajadzēja būt nostaigātai?

Acīmredzami, tauta ir sapratusi, ka labāki laiki tik drīz vairs nepienāks, un ir sākuši taupīt kur vien iespējams. Atzīšu, ka arī man pusdienās ir jāēd “Roltons”, ja nedēļas nogalē gribas normālāk atpūsties un arī izdzert kādu alu.

Varenās un patriotiskās Latvijas valsts iedzīvotāju dzīve arvien straujāt ieslīgst primitīvā eksistencē, kurā atgriežas primitīvais izdzīvošanas instinkts. Kuram gan patīk kasīt kapeikas un katru dienu vilkt galus kopā, lai zinātu vai varēs davilkt līdz nākamajai algas dienai? Zinu, ka ne visiem ir ķēpa un, ka daudzi dzīvo normāli tālāk, bet tomēr vairāk kā puse strādājošās tautas pelna zem 300 Ls. Samaksājam dzīvokli un komunālos. Cik paliek?

Dievs Godmanis tik stāsta kā inflācija samazināsies gada vidū, bet KO, PIE VELNA, TAS MAN DOD? Ja man pacels algu, lai izlīdzinātu to, tāpat atkal viss sadārdzināsies. Patiesībā jau es vēl sevi skaitu pie laimīgajiem, jo līdz pensijai man vēl labs laiks dzīvojams (iespējams, ka ir labāk to nemaz nesasniegt). KĀ cilvēks var izdzīvot ar 90 latiem mēnesī? Pielika jau desmitnieku klāt, bet KO tad šodien vairs pa desmitnieku var nopirkt?

Neceļat dolbanus tiltus un nevienam nevajadzīgas “Gaismas pilis”, bet sākat rūpēties par iedzīvotāju labklājību. MIRSTĪGO iedzīvotāju. Kuram vajag bibliotēku, ja drīz neviens vairs izglītību nevarēs apmaksāt? Sākat domāt un darīt,ja ne, tad prom no valdības. Tik ļečī kā visu domā un dara, bet rezultātu nav. Lai gan, nav jau arī ko vietā likt. Nu jau visi dzīvo “izdzīvos stiprākais” režīmā.

Nebūtu agrāk domājis, ka tādas domas skries caur galvu, bet laikam drīz būs jāmeklē labāki medību lauki. Te jau vairs ir tikai tautas dirsināšana un dejošana ar Z klases “zvaigznēm”. Tomēr mīlu šo zemi, bet nu ne pa matu galam neciešu valsti.

Līdzīgi raksti:

• Latvju Tautas Downfall (Part I)
• Pusgada atziņas
• Slavenā Sieviešu diena