A Trip Down Memory Lane

2008. gada 24. februāris plkst. 21:42 kategorijā Spriedelējieni | Skatīts 99 reizes

Vakar biju aizbraucis uz dzimto pusi, un šodien tik atgriezos. Iemesls – dzīvokļa renovācija, jo kaimiņi stāvu augstāk pirms kāda laika atļāvās padzīvoties ar centrālās apkures radiatoriem un veiksmīgi appludināt manas mātes dzīvokli. Tad nu bija pienācis laiks izkrāmēt divas istabas un pie reizes atbrīvoties no nevajadzīgajiem krāmiem, kas vismaz desmit gadu laikā ir iekrājušies. Protams, šķirojot un kārtojot gadījās uzskriet virsū lietām, kuru eksistence sen bija aizmirsta.

Pats biju pārsteigts par to, ka man agrāk bija pieticis tik daudz prāta saglabāt visu klašu beigu liecības, kā arī visus olimpiāžu un atzinības rakstus. Pats pat neatceros, ka tik daudz kur biju piedalījies. Atzīmes ar izskatījās nesliktas. Sekmju izrakstus noteikti saglabāšu, lai varu braukt virsū saviem bērniem ar to cik gudrs biju

Atradās daudzas fotogrāfijas par kurām biju aizmirsis, it īpaši viena, kur es un mans brālis esam noknipsēti. Viņš sēž krēslā un es stāvu blakus. Absolūti nespektakulāri, bet tā vai tā es uz to bildi skatoties nozviedzu 5 minūtes no vietas. Līdz asarām. Pats savus pašportretus ar atradu. Nu tos, ko vajag pasēm vai vienkārši varēja uztaisīt kad skolā taisīja klašu bildes. Tāds pats jau vien izskatos, tik vaigi apaļāki. Klases bildes ar grauj. Feini varēja paņirgāties. Visi tādi smaidīgi un jauni. Njā, vecie labie laiki…tagad katrs uz savu pusi izmētāts…pusi kopš izlaiduma neesmu redzējis.

Ak jā. Tika uziets arī bērnības zinību, izklaides un laika nosišanas avots Nr. 1 – Mikimauši. Ne īpaši daudz, bet tāpat. Tos, protams, ārā nemetām. Vienojāmies, ka vēl 20 gadus pataupīsim un tad tirgosim par milzu naudu. Runājot vēl par vērtīgiem preses izdevumiem, atradu visu savu pirmās īstās latviešu IT literatūras kaudzi – E-Pasaules (Sākumā sauca “Datorpasaule”). Mana pirmā patiesā datorlietu zinību aka. Man pat ir tas numurs, kurā mana pirmā kaste (433MHz Celerons) tiek slavēta kā mēmākais spēļu aparāts.

Ooo, jā. Mans pirmais dators. To gan neatradu, jo jau sen ir pārdots, bet garantija gan uzpeldēja. Intel Celeron 433MHz procis, 32MB SDRAMs, 4GB cietais un 4MB integrētā Intel videokarte. Lai dieviņš nogrābstās! Kas tik ar to kasti netika darīts. Atceros kā pirmo reizi nokāvu Windozi (98, of course). Stress mēmākais, ka sabeidzu 400 latu brīnumkasti, bet dažas dienas vēlāk jau gandarījums par pirmo pašveikto OS instalāciju. Ja nebūtu bijusi tā smagā, baltā bleķa kaste, ko ar brāli saņēmām tālajos 1999. gada Ziemassvētkos, mana dzīve noteikti būtu gājusi pavisam citās sliedēs. Ne man būtu patreizējais darbs, ne augstākā izglītība Informācijas tehnoloģijās (but who cares anyway, right?).

Vesela kaste ar identifikācijas lapiņām uz kurām rakstīts mans vārds, un tas, ka esmu kaut kāda tur pasākuma dalībnieks. Teātra nometnes un pirmās (un vienīgās (līdz šim)) izrādes programma.

God Damn. Ja tā padomā. Tik daudz viss kas darīts, bet pauris kaut kā to visu atceras tikai ar vizuālu stimulu palīdzību. 22 gadi uz šīs zemes un tomēr kaut kas ir arī izdarīts. 100% kaut kas ir aizmirsts un atmiņā atgriezīsies tikai vecumdienās kad jau sāks jumtiņš braukt.

Good times. Good Times…

Līdzīgi raksti:

Nav līdzīgu ierakstu